Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes profesore Inga Ciproviča stāsta, ka "Latvijas siera" vēsture jāsāk skatīt no 19. gadsimta beigām, kad Latvijas teritorijā ieradās vācu meistari, kurus aicināja muižkungi, un sāka gatavot sieru. Līdz tam Latvijā tradicionāli mājsaimniecībā tika gatavoti Jāņu sieri, biezpiena sieri, bet saldpiena sieru tradīcijas šeit nebija zināmas. Vācu siera meistari nāca ar mērķi paplašināt sortimentu, un muižkungi tādējādi arī vēlējās sevi nodalīt no parastās tautas.
Siera nosaukums sākotnēji bija "Holšteins" un pēc tam pārsauca par "Bakšteinu" tā formas dēļ, jo tulkojot no vācu valodas, tas nozīmē "ķieģelis".
Tā līdz 20. gadsimta sākumam tas bija viens no visvairāk ražotajiem sieriem, kas pārstāvēja saldpiena sieru grupu.
Šī siera ražošana vairāk notika ap Jelgavas apriņķi un nedaudz Tukuma pusē, bet
20. gadsimta 20.gados "Bakšteinu" pārsauca par "Zemgales sieru". Savukārt "Latvijas siers" dokumentālos pierakstos pirmo reizi minams jau pēc kara 50. gados, ko arī atminas senākie piensaimnieki.
"Šis siers ir viens no Latvijas tradicionālajiem sieriem, ko pazīst ikviens patērētājs. Specifiskā pikantā un asā amonjaka nots ir apzināti veidota. Tā tam sieram ir jāgaršo. Parasti sieru nogatavina telpās, kur siera virsmu apsmērē ar tā saucamo siera glemi – specifisks raugs, kuru kultivē uz siera virsmas, un tas veido oranžu garoziņu. Taču "Latvijas siera" galvenā iezīme arī ir šī mikroflora, kas iedod aso aromātu," stāsta Ciproviča.
Daudzi avoti norāda, ka Vācijā ražotais "Bakšteins" tika ražots no vājpiena, bet šeit Latvijas teritorijā izmantoja pilnpienu, tā kā tika veidots tauku satura ziņā atšķirīgs produkts. "Tāpēc, domāju, mēs esam pilntiesīgi viņu saukt par "Latvijas sieru" no laika gala," uzsver Ciproviča.
