„Kad esam strādājuši, meklējot kādu cilvēku kaut kur dziļi mežā, nosaluši trīs diennaktis, slapji visi, kad autovadītājam iedod naudiņu, lai aizbrauc uz benzīntanku un nopērk tēju, čipsus, tajā brīdī mūsu darbu neredz. Šeit [Zolitūdē] bija tas notikums, kad ugunsdzēsēju darbu varēja redzēt visa sabiedrība. Pirmo reizi tad iedzīvotāji redzēja to, ko ugunsdzēsēji dara vairāk nekā 150 gadus," sacīja Blūzmanis.
Viņš arī pauda, ka gribētu, lai iedzīvotāji pret ugunsdzēsēju darbu attiektos saprotošāk, jo nereti ir saņemti daudzi pārmetumi.
Blūzmanis atzīst, ka, glābjot cilvēkus no veikala „Maxima", bijusi arī bezcerības sajūta. Tomēr ugunsdzēsējiem, kas nāca no sagruvušā veikala, svarīgs bija to cilvēku atbalsts, kas nesa ziedus un sveces pie veikala drupām.
„Paldies visiem, kas atbalstīja mūs! Jūtot saikni ar iedzīvotājiem, nekad ugunsdzēsības dienests nav bijis tik augstu novērtēts," sacīja Blūzmanis.
Arī dzejniece Liāna Langa neslēpa savu apbrīnu par glābēju darbu: „Mana apbrīna, mīlestība un cieņa par jūsu paveikto. Manās acīs jūs tiešām esat varoņi."
Dzejniece lūdza Blūzmani komentēt glābēju aprīkojumu, taču VUGD pārstāvis bija izvairīgs: „Domāju, kā jebkurā jomā – jebkurš mediķis, ārsts, skolotājs varētu vēlēties vēl labāku aprīkojumu. (..) Jā, mums ir aizvien padomju tehnika, šis mantojums. Zināmā mērā es nevarētu teikt neko sliktu par to mašīnu, kura ražota 1970.gadu beigās..."
„Cilvēkiem, kas glāba dzīvības un gatavi atdot savas dzīvības, ir vismaz jādubulto vai jātrīskāršo atalgojums. Līdzīgi arī medicīnas jomā," atzina Rubesa. Tas ir jautājums par to, kā stiprināt, pilnveidot un kvalitatīvi uzlabot tehniski, garīgi dienestu.
„Vai tiešām vēl viens miljons vajadzīgs operai vai vajadzētu to miljonu iedot kaut kur citur?" pauda Rubesa.
