Gadu no gada nedaudz samazinās bērnu skaits, kas uzaug bērnunamos, un valsts atbildīgās amatpersonas ar šiem cipariem mēdz lepoties. Taču bērnunamos aizvien dzīvo vairāk nekā 1300 bērni, un Latvijā sarūk arī iedzīvotāju skaits. Katru gadu aptuveni 100 bērnus adoptē Latvijā, vēl tikpat daudz adoptē uz ārvalstīm.
Kāda ģimene, sieva no Latvijas un viņas vīrs, Lielbritānijas pilsonis, vēlas adoptēt divus bērnus. Lielbritānijā divreiz mēģinājuši mākslīgo apaugļošanu, taču neveiksmīgi. Pēc sabiedrisko mediju sērijas „Sistēmas bērni”, kas vēstīja par apstākļiem bērnunamos, viņi izlēmuši adoptēt divus bērnus no Latvijas, bet, sākot kārtot nepieciešamos dokumentus, saskārušies ar ļoti noraidošu atbildīgās Labklājības ministrijas darbinieces attieksmi.
“Viņai bija tāda sajūta, un arī man ir tāda sajūta, ka vispār neviens nevēlas, lai mēs vispār uzsāktu kaut kādu adopcijas procesu,” stāsta sievietes māte Ina Nereta.
“Viņa saka, sirds sāpēja pēc šādas sarunas. Viņa pat paņemtu, ja būtu brālis ar māsiņu,” saka Ina Nereta.
Taču saņēmuši atbildi, ka normālu, veselu bērnu nedabūsiet. Tikai smagi slimus bērnus, ar dauna sindromu vai uzvedības traucējumiem. Process būšot gana sarežģīts, ņemot vērā, ka sievietes vīrs nav Latvijas pilsonis.
“Tad tiem, kas te uz vietas dzīvo, ir labāki nosacījumi, nekā tiem, kas ārzemēs dzīvo? Tā jocīgi. Nu labi, viņa tagad izstājas [no Eiropas Savienības], tā Lielbritānija, bet vēl jau viņa nav izstājusies. Un te vienkārši tevi atsit! Labāk lai tie bērni mīt bērnunamā nekā atdot labvēlīgai ģimenei,” neizpratni pauž Ina.
Ģimene runājusi ar ministrijas speciālisti ārvalstu adopcijas jautājumos Kristīni Klinklāvu. Viņa atzīst, ka konkrēto sarunu atminas un aizstāv pozīciju, ka bērniem labāk uzaugt šeit pat, Latvijā.
“Ja viņi ir Latvijas pilsoņi, viņiem ir tā nianse, prioritāte, ka viņi drīkst pieteikties, viņiem nav nekādi vecuma, veselības un dzimuma ierobežojumu attiecībā uz izvēlēto bērniņu, bet ir jāsaprot, ka prioritāte ir tam, ka bērniņš dzīvo Latvijā, Latvijas ģimenē šeit, uz vietas,” skaidro Klinklāva.
“Tāpēc arī tā sanāk, ka uz ārvalstīm mums neiet tādi mazi un veseli bērniņi. Tā ir taisnība, jā. Tas jau ir valstiski tā arī nostādīts. Kāpēc mums būtu jāatdod uz ārvalstīm bērniņi?” saka ministrijas pārstāve.
Cittautiešiem piedāvājot slimos bērnus, nepaklausīgos un tos, kuri mācoties speciālajās skolās, viņa atzīst.
Adopcijas procesi arī ģimenēm Latvijā nav raiti, un attieksme arī diez ko neatšķiroties. Inese, kuras vārds ir mainīts, saka, ka viņai nav otrās puses, un viņa viena pati adoptējusi mazuli dzīvei Latvijā, bet arī saskārusies pat ar nievājošu pašvaldības un valsts amatpersonu attieksmi.
“Pārsvarā cilvēki nav pretimnākoši. Vai tā ir stagnācija vai kas, es nesaprotu! Jo tik daudz bērniņu gaida mīlestību un tās ģimenes,” saka Inese.
“Es arī, ar to, ka mums bērniņš ir ar īpašām vajadzībām, es esmu runājusi ar daudziem dakteriem par to. Viņi saka, ka viņiem arī būtu vēlme to darīt, bet nu viņiem ir bail no tām negācijām, no tiem uzbrukumiem,” stāsta Inese.
Labklājības ministrijas vadība atzīst, šāda komunikācija neesot pieļaujama, saka valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa.
“Tas, ka nereti mēs arī saņemam sūdzības, mēs un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, par dažādām iestāžu amatpersonu attieksmēm, replikām, viedokļiem, nu tas ir tas lielais izaicinājums, pie kā mums ir jāstrādā. Tas nav noslēpums,” atzīst Āboliņa.
Arī Latvijas Radio aprakstītajos gadījumos “kāds ir pateicis kādu - varbūt nemaz ne ļauni domātu vārdu, bet cilvēkam viņa noteiktā emocionālā brīdī tik ļoti aizskarošu, ka, protams, tas rada priekšstatu par visu sistēmu, un tas ir nepieņemami”, saka Āboliņa.
Viņa sola, ka turpināšot uzlabot komunikāciju un darbiniekiem mācīšot labāk ar cilvēkiem komunicēt, un aicina ziņot ministrijai vai inspekcijai par līdzīgiem gadījumiem.
