Sabīnes stāsts par vectēvu
Sabīnes Vilciņas vectēvs Rīgas 1. slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļā nonāca pēc kājas lūzuma. Bija operācija. 75 gadus vecajam kungam tas nozīmēja atlabšanu mediķu un fizioterapeitu redzeslokā.
"Pirms šī kājas lūzuma viņš pats vēl gāja uz veikalu, gāja pēc ēdiena, gāja ārā, viņš noteikti nebija mirstošs," stāstīja Sabīne.
"Viņš dzīvoja viens pats, un viņš bija liela auguma – vairāk nekā 190 centimetri, un mums ģimenē nebūtu nevienam tāda iespēja viņam palīdzēt atkopties. Un tad mēs nolēmām visdrīzāk ņemt kaut kādu profesionālo aprūpi."
Izvēlējušies Rīgas 1. slimnīcu. Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļu ieteikuši turpat, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Jau pāris dienas pēc operācijas kungs spējis sēdēt. Izredzes lieliskas, ģimene iedrošināta, vēl tikai fizioterapteita iesaiste, un vectēvs atkal spēs staigāt, atcerējās mazmeita. Tomēr tā nenotika.
"Jau uzņemot šajā nodaļā, nebija iespējams sazināties un uzzināt, kā viņam iet. Kopumā viņš bija trīs nedēļas. Kad mēs sākām jau konkrētus jautājumus prasīt, ja jau viņš ir ar kājas lūzumu, kā viņam iet, vai viņš jau staigā? Kādu palīdzību viņš saņem? Ārsti uz šo jautājumu atbildēja, ka viņš taču esot gulošs. Un tas mums lika domāt – kāda palīdzība tur vispār viņam tiek sniegta?" stāstīja Sabīne. "Bēru laikā vectēvs bija vismaz divas reizes mazāks, notievējis, kārnāks kā tipiski.
Viņš ir liels vīrietis, un es pieliku savu roku pie viņa rokas, un viņa roka bija mazāka nekā manējā, un es biju vienkārši šokā. Izģindis kā tāds karagūsteknis."
Ģimene ir vērsusies Veselības inspekcijā, lai noskaidrotu, vai vectēvs vispār ir saņēmis solītos pakalpojumus? Kāda bijusi sirmā kunga aprūpe, un vai nāves iemesls nav meklējams personāla nolaidībā?
Vijas stāsts par mammu
Tikpat daudz jautājumu ir tukumniecei Vijai. Sieviete "4. studijai" uzrakstīja vēstuli, jo vairs nezināja, kur meklēt palīdzību. Diemžēl jau nākamajā dienā viņa bija saņēmusi sēru vēsti – mamma Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļā bija nomirusi.
"Mammai notika insults, un ar insultu viņu aizveda uz Stradiņa slimnīcu. Astotajā dienā pārveda uz Rīgas 1. slimnīcu.
Tur klāt netiku, informācija bija ļoti, ļoti skopa par mammu gan no sociālajiem darbiniekiem, gan no ārsta. Grūti arī sazvanīt.
Es saprotu, viņiem ir ļoti daudz darba, ja visi zvana, bet arī, ja cilvēks ir pilnīgi nekontaktējams, jo mamma nevarēja parunāt un telefons nebija saziņas līdzeklis, un ārsti ļoti skopu informāciju sniedza," stāstīja Vija. "Sāpīgākais ir tas, ka varbūt iepriekšējā vakarā… Es domāju, ka ārsti jau redz to situāciju, ka varbūt vajag piezvanīt un informēt, ka vajag atbraukt."
Ministrija: katra iestāde vērtē riskus
Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļa atrodas Rīgas 1. slimnīcas 17. korpusā. Vēl joprojām tajā netiek ielaisti tuvinieki un citi.
"No Veselības ministrijas puses ārstniecības iestādēm šobrīd nav izvirzītas nekādas konkrētas prasības, ko drīkst vai ko nedrīkst šajā Covid-19 laikā.
Ir jāņem vērā, ka Covid-19 pandēmija nav beigusies un tāpēc ārstniecības iestādes katru pacientu un apmeklētāju uztver kā iespējamu Covid-19 pozitīvu.
Nepieciešams novērst jebkādu iespējamību ārstniecības iestādē izplatīties šai infekcijai," teica Veselības ministrijas (VM) pārstāve Anna Strapcāne. "Tas nozīmē, ka veselības iestāde pati izvērtē riskus, iespējas, kā, piemēram, pacientu tuvinieku apmeklējums un tamlīdzīgi."
Aprūpes nodaļā noliedz pārmetumus
Rīgas 1. slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļas vadītāja Rita Rindža noraidīja tuvinieku pārmetumus, ka pacienti nesaņem pienācīgu aprūpi, uzsverot, ka 90% cilvēku ir paliatīvās aprūpes klienti, turklāt 80% vecāki par 86 gadiem. Kopumā nodaļā ir 142 gultasvietas, kuras nekad neesot tukšas.
Vadītāja neslēpa – nodaļā mirst katrs trešais pacients.
"Cilvēki ir pieraduši spriest kategorijās – "es gribu un man vajag" un ļoti reti aizdomājas, vai tas vecais, slimais cilvēks, par kuru ir runa šajā situācijā, var izdarīt to, ko no viņa gaida vai vēlas, un nespēja pieņemt ārstu objektīvu viedokli par reālo situāciju," skaidroja Rindža.
Tuviniekus par pacientu stāvokli neinformē katru dienu, tomēr atbildes iespēju robežās telefoniski tiekot sniegtas. To paralēli saviem pienākumiem veicot nodaļas personāls.
"Pirmkārt, informāciju par veselības stāvokli mēs neesam tiesīgi sniegt jebkuram cilvēkam, kurš piezvana. Diemžēl tā mēs sarūgtinām kaimiņus, paziņas, bijušos skolas biedrus, bijušos darba kolēģus, nesniedzot pilnībā informāciju par viņu paziņu veselības stāvokli un noteiktajām diagnozēm.
Mēs ikdienā redzam, cik ļoti vāja ir komunikācija ģimenes locekļu starpā, jo dienā zvana visi un uzdod vienus un tos pašus jautājumus.
Uz lūgumu komunicēt arī savstarpēji izturas visnotaļ noraidoši," klāstīja nodaļas vadītāja.
Datu aizsardzības likums liedz arī "4. studijai" saņemt informāciju par notikušo ar Sabīnes un Vijas tuviniekiem.
Vērtē sūdzību par Sabīnes vectēvu
Tikmēr Veselības inspekcijā par Rīgas 1. slimnīcas Īslaicīgās aprūpes nodaļu saņemta trešā sūdzība pēdējo trīs gadu laikā.
Pacientu tuvinieki nav bijuši apmierināti ar saņemtajiem pakalpojumiem vēl tad, kad Covid-19 nevienam pat sapņos nerādījās.
"Divos gadījumos, kas ir 2017. un 2018. gads, inspekcija ir izvērtējusi šos gadījumus un nav konstatējusi pārkāpumus. Un esam saņēmuši sūdzību par šo konkrēto [Sabīnes vectēva aprūpes] gadījumu, kas ir šobrīd vērtēšanas procesā," teica Veselības inspekcijas Juridiskā departamenta vadītāja Laura Saberte. "Ja mēs skatāmies uz tiesībām uz informāciju, pacientu tiesībām uz ģimenes atbalstu ārstniecības laikā, tad tomēr
būtu pareizi, ja ārstniecības iestāde ir pretimnākoša un šajos īpaši kritiskajos gadījumos tomēr nodrošina informācijas sniegšanu."
800 050 55 ir bezmaksas telefona numurs, pa kuru zvanot, ikkatrs rīdzinieks var uzzināt par sociālo pakalpojumu iespējām. Sociālais darbinieks izvērtēs, kāda palīdzība ir nepieciešama – ne obligāti nonākšana 17. korpusā, kur katrs pacients drīkst uzturēties 60 dienas gadā.
