Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis uzsvēra, ka sāli izpirkt nav nepieciešams, jo tas ir pieejams derīgais izraktenis, ko iegūst vairākās Eiropas Savienības (ES) valstīs: piemēram, Nīderlandē, Francijā, Polijā, Spānijā, Rumānijā, Grieķijā, Itālijā.

Nav arī nekāda pamata bažām, ka šis derīgais izraktenis varētu beigties; mums un mūsu mazmazmazbērniem tā noteikti pietiks. Turklāt – sāli iegūst dažādos veidos.

“Pastāv vismaz trīs metodes sāļu ieguvei mūsdienās. Pirmā – sāli rok kā jebkuru derīgo izrakteni: izzāģē, ņem sāls gabalus, pēc tam attīra. Otra metode ir tāda, ka iesūknē ūdeni pazemē lielā dziļumā tur, kur atrodas šie te sāļi – 300 līdz 400 metru dziļumā, izšķīdina sāli, un veidojas tāds koncentrēts šķīdums, to sūknē atkal uz virspusi. Un vēl ir viena metode, kad cilvēks pats rada apstākļus, kur sāls var izgulsnēties,” skaidroja Stinkulis. 

Vēl viens ļoti pārliecinošs mīts, ka īsti konservi un sālījumi sanāks tikai no Ukrainā vai Krievijā iegūtā sāls, arī neiztur kritiku, drīzāk jau –  ieradumam ir liels spēks.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas fakultātes vieslektore, pētniece Liene Ozola apstiprināja, ka rupjais sāls šķiet labāks, jo to konservēšanai izmantoja mūsu mammas un vecmāmiņas, tādēļ esam pieraduši pie garšas, pie struktūras un zinām, ko sagaidīt no šī produkta.

“Eiropā vairāk tomēr izmanto šo smalko sāli, arī pašā ražošanā tomēr vairāk izmanto smalko sāli, kas ir vairāk attīrīts. Izmanto gan smalko akmens sāli, gan arī smalko jūras sāli. Ja mēs runājam par ražošanu, tad kvalitātes ziņā tomēr cilvēkam ir patīkamāk, ja šķidrums, ko redzam, ir skaists, glīts, dzidrs, jo cilvēks jau pārtiku sākumā ēd ar acīm,” norādīja Ozola.

Taču – vai ir kāda būtiska atšķirība dažādajiem sāls veidiem, kas sastopami veikalos? Ar ko gan, piemēram, Himalaju sāls atšķiras no jūras vai parastā sāls?

“Lielā mērā sāls nosaukumi ir reklāmas triki. Jāskatās vienkārši uz sāls tīrības pakāpi, graudu izmēru. Protams, jālūkojas, vai ir vajadzīgi piejaukumi, kas cilvēka veselībai ir noderīgi –  piemēram, joda piejaukumi. Šie nosaukumi, protams, varbūt parāda, no kurienes sāls ir nācis. Jūras sāls – ar to parasti apzīmē šo izgulsnēto sāli, ko cilvēks izgulsnē baseinos un iegūst pēc tam, bet jebkurš sāls, kas ir pietiekami tīrs, ir lietojams uzturā. Tur lielas starpības nav,” skaidroja Stinkulis.

Vienīgā atšķirība varētu būt sāls dozēšanas procesā, gatavojot maltīti – iespējams, kādam vajadzēs mazliet vairāk, citam mazāk. Pārtikas tehnoloģe iesaka parasto rupjo akmens sāli aizstāt ar rupjo jūras sāli, kas pēc garšas var nedaudz atšķirties, bet, lietojot savām vajadzībām, cilvēks to daudz nejutīs.

“Jūs esat nopirkuši sāli, ielieciet pirkstu un pagaršojiet, kā jums patīk šis sāls!” ieteica Ozola.

No vienas puses, visu izsaka cena – jūras sāls ir dārgāks, un, iespējams, cenas celsies arī parastajam sālim, bet no otras puses – sāli nepatērējam lielos daudzumos.

Ozola paskaidroja, ka, gatavojot, piemēram, skābus kāpostus, maksimālā atļautā sāls deva ir 2%. Bet mazsālītajiem gurķīšiem uz vienu litru jāpievieno apmēram divas tējkarotes parastā akmens sāls; līdzīga deva arī, lietojot jūras sāli.

Lielveikalu ķēdes jau sen iepērk sāli no Pakistānas, Polijas, Itālijas, Spānijas un fasē Lietuvā vai Polijā, par ko daudzi pat nenojauš.

“Ķīmiskais sastāvs var nozīmēt kaut kādas atšķirības, bet graudu izmēri, maluma smalkums...  Jebkuru sāli var samalt sīkāk, var pārdot lielākus gabalus, katrā ziņā visi šie veidi ir pieejami. Nedomāju, ka kāds no šiem veidiem iztrūks,” sacīja Stinkulis.

Tātad sāls nekur nav pazudis un veikalu plauktos tas atgriezīsies, kad paši beigsim ažiotāžu ar sāls pirkšanu, veidojot uzkrājumus mājās.