„Jā, mans vectēvs bija ģenerālis Jānis Lavenieks, viņš bija bruņoto vilcienu pulka komandieris no 1919. gada līdz kādam 1939. gadam,” stāsta ģenerāļa mazmeita Baiba Akermane. Viņā Latvijā ieradusies, lai pārapbedītu savu vectēvu, kurš vienmēr vēlējies atgriezties Latvijā. Pārapbedījumi, kā norāda Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis, nenotiek bieži:
„Pulkvedis Janums no Vācijas tika pārapbedīts, tad bija vietējie divi pārapbedījumi, jo tas ir sarežģīts process. To mēs nevaram tā voluntāri darīt, jo ģimene griežas pie mums ar iesniegumu un tad aptaujā, tiešām pārbauda faktus, vai viņš atbilst tam statusam, jā, ģenerālis Jānis Lavenieks atbilst visiem faktiem.”
Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Jānis Lavenieks dzimis Skrīveros1890. gadā un, sākoties Pirmajam pasaules karam, tika mobilizēts Krievijas Impērijas armijā, bet jau trīs gadus vēlāk paaugstināts par poručiku jeb ieguvis jaunākā virsnieka pakāpi.
„Mans vectēvs arī bija strēlnieks un, kad Pirmais pasaules karš beidzās, viņš mēģināja tikt atpakaļ uz Latviju, bet tas nebija tik vienkārši. Viņš uzzināja, ka vienīgais veids, kā nokļūt Latvijā, bija pieteikties Vācijas armijā toreiz. Un tā tas armijas pulks, kur viņš pieteicās, aizbrauca uz Latviju un karoja pret latviešiem, bet viņam bija nodomi pāriet latviešu pusē, tikai nezināja kā to izdarīt,” skaidro Akermane.
Izdevība, kā stāsta Akermane, pienāca brīdī, kad
Lavenieka pulka komandieris norīkoja viņu pārvest vācu bruņoto vilcienu uz citu vietu, kur atradās vācu armijas pulks. „Viņš aizgāja, dabūja to bruņoto vilcienu, bet nevis aizveda atpakaļ pie vāciešiem, bet pārveda latviešu pusē. Tā Latvija dabūja bruņoto vilcienu ar visiem lielgabaliem un ieročiem, kas tur bija. Un tā vācieši piesprieda nāvessodu aizmuguriski viņam par to,” stāsta ģenerāļa mazmeita.
Taču nāvessods netika īstenots. Brīvības cīņu laikā Lavenieks kļuvis par Latvijas armijas kapteini un iecelts par bruņotā diviziona 1. vilciena komandieri. Ģenerālis Latvijas otrās okupācijas laikā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk ieguva patvērumu Amerikas Savienotajās Valstīs.
„Un no sākuma viņam pieprasīja vienu vietu vidienē, Amerikas vidienē. Bet viņš teica nē, jo viņš grib Austrumkrastā, lai ceļš atpakaļ uz dzimteni būtu īsāks. Jo viņš vienmēr bija plānojis atgriezties Latvijā un tagad viņš atgriezīsies,” ģenerāļa vēlmi ir piepildījusi viņa mazmeita.
Ģenerālis bijis dažādu organizāciju biedrs, tostarp ”Daugavas Vanagu” un studentu korporācijas „Tervetia” biedrs. Taču ikdienā, kā stāsta Baiba Akermane, bijis „tipisks vectēvs”:
„Es atceros ļoti labi. Viņš bija ļoti mīļš, bet, kad vajadzēja, mani ļoti sabāra. Viņam bija rožu dārzs, viņš ļoti mīlēja rozes un viņam bija brīnišķīgas rozes. Kad man bija pieci gadi viņš man uzdāvināja rožu krūmu, kam bija tumši sarkanas rozes - kā Latvijas karogam.”
Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Jānis Lavenieks (miris 1969. gadā) atdusēsies Rīgas Brāļu kapos blakus ģenerāļa mazmeitas otram vectēvam ģenerālim Žanim Baham. 10. augustā ģenerāļa Jāņa Lavenieka pelnu apbedīšanas ceremonijas sākums plkst. 15 Pirmo Meža kapu kapličā.
