Torņa nav jau divus gadus; tūristi izbaudīt ainavu nevar
„…nu jau esam praktiski augšā. Torņa nav!” - ar vietējo „Pelādu” māju saimnieku Rolandu Ķemeru esam uzkāpuši Gaiziņa virsotnē un mēģinām sazīmēt kādreizējā skatu torņa vietu. Tas nenākas viegli. Kalnā vēl sniegs līdz ceļiem, un saspridzinātā torņa drupas sen kā novāktas.
„Uzstādīja zālīti, tagad tur aug zālīte. Kad spridzināja, skatījāmies tepat, pļaviņā,” atceras Ķemers.
Tagad par to, ka esam Latvijas augstākajā virsotnē, liecina vien pieticīga atzīme vienā stūrī „311,6 metri”. Ziemā Gaiziņa biežākie viesi ir slēpotāji, kurus virsotnē uzvelk trases pacēlājs. Rolands Ķemers uz Gaiziņu slēpot braucis jau 1960.gados, kad pacēlāju vēl nebija un kalna virsotni greznoja vēl iepriekšējais – triangulācijas – tornis. Kopumā bijuši četri torņi. Pēdējo uzcēla 80.gados, bet tā arī nepabeidza.
„Ļoti ilgi būvēja, uzcēla kādus četrus stāvus un tad izrādījās, ka pamati štruntīgi. Jauca nost, būvēja atkal par jaunu, bet tā arī līdz galam nepabeidza. Uznāca 1990.gads, jumtu neuzlika, augšā palika sastatnes. Un lietus dara savu – rudenī salīst, ziemā sasalst ledū un ķieģeļi sāk sprēgāt. Tornis netika pabeigts, un tā bija liela, liela kļūda,” uzskata Ķemers.
Rolands Ķemers ir pensionēts kodolfiziķis, kura mājas pēdējos 20 gadus ir nepilnu kilometru no Gaiziņa. Savulaik tur pa vasarām dzīvoja dzejnieks Aleksandrs Čaks. Ķemers strādā arī kā apkaimes gids un uz Gaiziņu regulāri ved tūristus. Teju ikkatrs jautājot – kad te atkal būs skatu tornis?
„Man gribētos, lai tajā tornī būtu ērti gan uzbraukt ar liftu, gan uzkāpt kājām. Pēdējais tornis bija 40 metru, 15 stāvi. (..) No tāda augstuma tā panorāma arī atklājas uz visām pusēm pāri. Tagad jau tie koki ir saauguši daudz lielāki nekā iepriekš, tajos laikos, kad vēl bija vecais koka tornis, kurā Čaks vēl sēdēja un rakstīja,” stāsta Ķemers.
Viņš ar domubiedriem savulaik nodibinājis Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus biedrību un pārdzīvo, ka līdz ar torņa spridzināšanu pirms diviem gadiem lolotās ieceres palikušas vien uz papīra. Ķemers aktīvi seko sarunām un secina, ka zemes īpašnieki saka vienu, pašvaldība – ko citu. Par to pārliecinās arī Latvijas Radio.
Gaiziņš pieder pieciem privātīpašniekiem
„Latvijas augstākais kalns – Gaiziņkalns - ir privātīpašums, kas pieder kopskaitā pieciem zemes īpašniekiem, no kuriem neviens pats to neapsaimnieko, bet ir iznomājuši citiem saimniekiem, kas uz tā veic saimniecisko darbību, pārsvarā tūrisma pakalpojumus,” Madonas novada domes tūrisma darba organizatore Sanita Soma skaidro, ka pašvaldība kopš 2012.gada no saimniekiem nomā kalna virsotni divarpus hektāru platībā. Nomas maksu līgums neparedz, bet pašvaldība nopļauj zāli, izcērt krūmus. Līgums arī ļāva pašvaldībai par savu naudu nojaukt veco torni, bet jauna būvniecībai vajadzīgs plašāks īpašnieku pilnvarojums, par ko sarunas ritot jau trīs gadus.
„Ļoti ceram, ka zemes īpašnieki spēs sakārtot dokumentus jeb pilnvaras, lai mēs tik nopietnas aktivitātes varētu plānot. Jo šobrīd esam apstājušies pie juridiskām formalitātēm. Joprojām gaidām zemes īpašnieku pilnvaras pašvaldībai rīkoties,” saka Soma.
„Visu laiku ar tām pilnvarām!” - tā, sazvanīta Ņujorkā, saka viena no zemes īpašniecēm Inese Apele. Viņas tēvs mantoja Gaiziņkalna zemi, kas senčiem piederēja vēl pirms kara. Tagad tā pieder Inesei Apelei, viņas brāļiem un māsai. Pašlaik neviens no zemes īpašniekiem Latvijā nedzīvo. Apele pēc tēva nāves pārcēlusies atpakaļ uz ASV, lai koptu māti. Viņa gan nedomā, ka dzīve pāri okeānam ir šķērslis vienoties ar Madonas pašvaldību, ja vien būtu tāda vēlēšanās.
„Manam advokātam Latvijā ir kopīpašnieku pilnvara, viņš var visu lemt. Es nezinu tur nekādu problēmu, viņš var parakstīt visu ko mūsu vārdā. Es to darīju, lai būtu vienkāršāk, jo citādi man teica – šitā pilnvara nav derīga, tas punkts neder. Tāpēc mēs nolēmām – lai viss iet ātrāk uz priekšu, mūsu advokātam Rīgā būs ģenerālpilnvara no mums visiem un viņš var visu parakstīt. Tā kā es nesaprotu arī neko tur,” skaidro Apele.
Dokumentu parakstīšanai pilnvaras ir, taču zemes īpašniece nav ar mieru pilnvarot pašvaldību brīvi rīkoties ar savu zemi, kamēr nav skaidri tās nodomi un arī ieceres par naudas pelnīšanu, kas esot parādījušās vēlāk un ar saimnieci neesot izrunātas.
„Ja nāk tur visādas ar biznesu saistītas [intereses], tad es domāju, ka man par to vajadzētu zināt. (..) Visu var pārrunāt, tur taču nav nekāda liela lieta. Bet, kā es saku, es neko neesmu [no pašvaldības] dzirdējusi,” saka Apele.
Pašvaldība: Torni būvēt traucē juridiskas neskaidrības
Madonas pašvaldībā apstiprina, ka Apeles janvārī un februārī sūtītās vēstules ar aicinājumu vienoties par izmaiņām Gaiziņa nomas līgumā ir saņemtas un tuvākajā laikā tikšot sniegtas atbildes, tomēr, pēc Sanitas Somas teiktā, par konkrētiem līguma punktiem varēšot vienoties tikai pēc pilnvaras saņemšanas:
„Arī paši zemes īpašnieki vēlas, lai Gaiziņkalna virsotnē kādreiz atkal atrastos tornis, un mūsu vēlmes sakrīt. Bet pagaidām vēl ir jāsabalansē šīs juridiskās iespējas.”
Savukārt no zemes īpašnieces teiktā noprotams, ka pilnvarojumu viņa būtu ar mieru sniegt tikai pēc vienošanās par līguma saturu, kādas tiesības uz privātās zemes pašvaldībai būs.
„Pašvaldība gribēja kalna vidū taisīt auto novietni. Kalna pakājē jau ir viena, bet viņi gribēja vēl vienu. Domāju, ka neviens Latvijā negribētu, ka Gaiziņkalna vidū ir vēl viena auto novietne. Tas kalniņš taču ir tik maziņš, lai gan tas ir lielākais Latvijā!” iebilst Apele.
Madonas domē gan skaidro, ka īpašnieces aprakstītā autostāvvieta esot vien automašīnu apgriešanās laukums, ko pašvaldība ierīkojusi, lai automašīnas neizbraukātu zālāju, cenšoties nelegāli tikt augstāk kalnā.
Jāsecina, ka, lai gan pašvaldības un zemes īpašnieku vēlmes par jaunu torni Gaiziņkalnā sakrīt, neatrisinātu jautājumu ir daudz un katrai pusei ir sava versija par to, kā tos risināt. Īpašnieku pārstāve Inese Apele pieļauj – ja neizdosies vienoties, būšot vien tornis jāceļ pašiem. Pašvaldības pārstāve Sanita Soma gan ir optimistiska, ka kopsaucēju galu galā izdosies rast. Tad būtu jāsāk darbs pie finansējuma meklēšanas torņa būvei:
„Skatāmies iespējas, droši vien meklēsim arī sadarbības partnerus, bet to varēsim darīt tikai tad, kad būsim tiesīgi zemes lietotāji.”
DAP cer uz pozitīvu sadarbības modeli
Pirms diviem gadiem, kad tika uzspridzināts vecais Gaiziņa skatu tornis, piesaistīt Eiropas naudu jauna celšanai apņēmās Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), jo Gaiziņkalns kā aizsargājams ainavu apvidus ir „Natura 2000” teritorijā. Taču fondu plānošanas periods gāja uz beigām un ieceri apturēja nesakārtotais nomas tiesību jautājums, skaidro pārvaldes direktore Sandra Bērziņa.
„Tas bija pamatu pamats, jo bija jākārto šīs īpašuma tiesības, kas prasīja laiku, un līdz ar to aizkavētos visa tehniskā projekta izstrāde un būvniecība, kā dēļ projekta realizācija tiktu apdraudēta ļoti īsu termiņu dēļ. Tādēļ tika panākta vienošanās ar pašvaldību, ka nākamajā plānošanas periodā pašvaldība pati iesniegs projekta pieteikumu šiem pašiem kohēzijas projektiem.”
Dabas aizsardzības pārvaldes uzturētā tūrisma infrastruktūra dažādās Latvijas vietās atrodas gan uz valsts, gan pašvaldību, nevalstisko organizāciju un privātīpašnieku zemes. Taču Gaiziņam līdzīgu gadījumu, kad pušu nespēja vienoties kavē nozīmīgu tūrisma objektu attīstību, Bērziņas divos darba gados Dabas aizsardzības pārvaldē neesot:
„Mums ir vairāki pat ļoti labi sadarbības piemēri. Piemēram, aizsargājamo ainavu apvidus „Veclaicene”, kur Drusku pilskalnā tiek būvēts skatu tornis uz privātīpašnieka zemes. Tālāk visu uzturēšanu ir apņēmusies veikt pašvaldība. Tas ir labs trīspusējs sadarbības modelis, vēl piesaistot arī Vidzemes Augstskolu, kura arī aktīvi iesaistās tūrisma plānošanā šajā vietā.”
Bērziņas ieskatā identisks modelis varētu strādāt arī Gaiziņa gadījumā. Ar noteikumu – ja vien Madonas pašvaldība un Gaiziņkalna zemes īpašnieki beidzot spēs rast kopīgu valodu par zemes izmantošanu Latvijas augstākā kalna virsotnē.
