Ceturto gadu, vienu reizi mēnesī viņi tiekas, lai savstarpēji runātu malēniski un arī mācītos malēniešu valodu. Iniciatore nodarbību ciklam ir Jaunlaicenes muzeja vadītāja Sandra Jankovska.
„Te nāk tie cilvēki, kam ļoti interesē šī lieta. Tas ir tomēr diezgan nogurdinoši no gada gadā darīt, bet ir tā grupiņa, tas kodols, kas tomēr brauc regulāri pie mums,“ saka Jankovska.
Domu biedri – tā sevi raksturo paši malēniešu valodas skolas dalībnieki. Lielākoties jau tā viņiem ir bērnības valoda, kura ejot skolā, augstskolā sākusi pazust, jo tad, kā viņi paši saka, bija jārunā pēc grāmatas.
Bet mazotnē dzirdēta, kā uzskata Aivars Puzulis, valoda jau gluži pavisam pazudusi nav. „Es jau pirmāk iemācījos malēniski un tikai tad po gromatai…varu runāt i to i to, bet mojā ne. Man mojā nav ne vīna a ko runāt,“ saka Puzulis.
Arī citiem malēniešu valodas apguvējiem, jau ir līdzīgs stāsts. Ikdienā mājās malēniešu valodu vairs lieto retais un tad arī vecākas paaudzes cilvēki.
„Bērni jau negrib, ka šādi runā ar viņiem. Tā jau pa grāmatas modei, kā man mamma teica…bet nu kaut ko jau atceries vēl no tiem laikiem…,“ saka kāda no kursantēm. „Tagad, kad pārējie runā, kaut kas jau nāk prātā. Tie vārdi skrien laukā,“ saka vēl kāds no kursa apmeklētājiem. Tam piekrīt vēl kāda malēniete. „Es vienmēr esu teikusi, ka ne ar nozi tis i izgriežams, ne acirvi izcērtams. Tis i palicis protā un ko saka – sovā sirdī nēsāju līdzi,“ viņa saka.
Savukārt Jaunlaicenes folkloras kopa „Putnis” ar tās vadītāju Ingu Ārsti, apzina un vāc malēniešu dziesmas, kuras vēl saglabājuši un zina vecākās paaudzes cilvēki. Tagad, kā vienu no galvenajiem mērķiem, malēniešu valodas skolas dalībnieki uzskata veikt pierakstus un tas nav viegls uzdevums, jo rakstības jau nav. „Nu, mēs tā, kā mēģinām izveidot malēnisko rakstību muzejā (..), saka Ārste.
Viņai ir arī savs uzskats par gaismas nešanu istabās. „Gaismas nešana istabās, rijās, kad vēl logu nebija (..) [Dramaturģe] Māra Svīre bija tā, kas ieteica, paskatieties uz lampiņu, kas tā ir? Tas ir maisiņš ar gaismu! Tātad malēnietis, nesdams gaismu ar maisu istabā iekšā, to ideju dabūja. Un tā tapa elektriskā lampiņa!“ norāda Ārste.
