Sadaļas Sadaļas

Gadu pēc kustības «#paliecmājās» dibināšanas brīvprātīgie cer mazināt pašvaldību vēso attieksmi

Pagājis gandrīz gads, kopš Covid-19 krīzes “pirmā viļņa” virsotnē dzima brīvprātīgo palīdzības kustība “#paliecmājās”. Toreiz tā tapa “kā reakcija uz ugunsgrēku”, atceras viena no kustības dibinātājām Inese Vaivare. Taču brīvprātīgie nesastapās ar lielu atsaucību no pašvaldībām un gatavību apvienot spēkus, lai “aizsniegtu” tos, kuri ikdienā nav sociālo dienestu redzeslokā. Gadu pēc dibināšanas kustība “#paliecmājās” sāk jaunu projektu, lai to mainītu. “Mēs pārāk daudz runājam par to, kā palīdzēt, un pārāk maz darām,” saka Inese Vaivare – ikdienā “Latvijas platformas attīstības sadarbībai” direktore. Jau vairākus gadus viņa no rīdzinieces kļuvusi par limbažnieci. 

Saruna ar biedrības "Latvijas Platforma attīstības sadarbībai" direktori Inesi VaivariMāra Rozenberga

Ar Inesi Vaivari sarunājās Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Māra Rozenberga.

“Jau gandrīz gadu neesmu izgājusi no mājas, tas ir, no Limbažiem,” sarunas sākumā iesmejas Vaivare. Pērn marta beigās viņas ideja par brīvprātīgo tīklu, kas palīdzētu ar pārtikas un citu preču piegādi, suņu pastaigām un miskastes iznešanu tiem, kas ir Covid-19 riska grupā vai atrodas mājas karantīnā, kļuva par vienu no uzvarētājiem virtuālajā ideju ģenerēšanas maratonā “HackForce”.

“Tobrīd mēs visi reaģējām uz ugunsgrēka dzēšanu,” saka Vaivare. Krīzes augstākajā punktā stratēģiskus nākotnes plānus neviens nekala. Priecājās, ka īsā laikā izdevās piesaistīt vairāk nekā 500 brīvprātīgo un palīdzēt daudziem, kam tobrīd steidzami vajadzēja atbalstu. Taču tālākais gads izvērtās visai raibs. “Pēc tāda viļņa, kas patiešām mūs uznesa ļoti augstu gan ar atpazīstamību, gan atbalstu un sadarbību, mums bija atsitiens, kad beidzās ārkārtas situācija un cilvēki vairs negribēja palikt mājās un neko dzirdēt par Covid un palīdzēšanu,” viņa atceras. Arī pašiem gribējās atpūsties no intensīvā pavasara.

Vasarā “#paliecmājās” jau ar atšķirīgu komandu organizēja palīdzību Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai, vēlāk ar Ārlietu ministrijas atbalstu palīdzēja izveidot līdzīga tipa brīvprātīgo kustību Moldovā. 

“Mēs paši kopš rudens esam apstājušies šajā palīdzības sniegšanas formātā,” par “#paliecmājās” pašreizējo darbu saka Vaivare, “jo sapratām, ka mums pietrūkst institucionālā atbalsta. Sākām runāties ar pašvaldībām un sapratām, ka ir atšķirīga izpratne par to, kas notiek, kam ir vajadzīga šī palīdzība un kādi būtu veidi, kā tā būtu sniedzama.”

Moldovas projektā raudzījuši ieviest sistēmu, kādu gribētu redzēt arī Latvijā. Un drīzumā to cer arī ieviest. 

“Mums jau 11. martā ir pasākums ar dažādiem ekspertiem gan no ministrijām, gan privātā sektora un NVO [nevalstiskām organizācijām]. Tas ir par krīzēm un cilvēku krīzēs, un par to, kā sadarboties ar cilvēkiem krīzēs. Ir ārkārtīgi interesanti, ka, neskatoties uz viegli noraidošo vai vēso attieksmi rudenī, mēs tagad, izsludinot pasākumu, pāris stundu laikā saņēmām jau 50 pieteikumus. Tas nozīmē, ka tam darbīgajam līmenim, nevis lēmēju līmenim, kam varbūt zināmu apsvērumu dēļ gribas uzturēt ideju, ka viss ir labi – jo galu galā tuvojas arī vēlēšanas –, darbīgajam līmenim ļoti interesē. Darbīgais līmenis pašvaldībās grib darboties. Tā ka man ir aizdomas, ka plānoto piecu pašvaldību pilotprojektu vietā mums būs daudz, daudz vairāk,” stāsta Vaivare.

Būtiskākā atšķirība no pagājušā pavasara būs mēģinājums veidot mērķtiecīgu sadarbību ar pašvaldībām uz vietas, kuras pērn īpašu interesi par “#paliecmājās” neizrādīja. Varbūt publicēja informāciju savās mājaslapās, taču netiecās apzināt brīvprātīgo identificētās vājās vietas sociālās palīdzības sistēmā. 

“Mēs gribam cilvēkus ievietot sistēmā, lai viņiem var palīdzēt profesionāļi. Brīvprātīgie uzzinās, varēs sniegt pirmo palīdzību vai tādu, ko viņi spēj, bet tālāk jau ir skaidrs, ka cilvēks var doties uz to iestādi vai pie tā cilvēka, kas viņam tiešām var palīdzēt. Tas ir tas, kā mums pietrūka pavasarī,” paskaidro Vaivare.

Viņa ir viena no ekspertēm, kas pašlaik piedalās arī valdības izveidotajā Covid-19 stratēģiskās vadības grupā, kur palīdzības organizācijas ir brīdinājušas, ka Covid-19 krīze var kļūt par sociālo katastrofu

“Man bija pārsteigums, ka pēc manas prezentācijas man jautāja: nu, ko tad tālāk darīt? Man šķita – vai tad man ir jāsniedz tāda atbilde? Tas taču būtu jādara pārvaldei. Mans uzdevums ir pateikt, kur ir problēma,” stratēģiskās vadības grupā pieredzēto atstāsta Vaivare.

“Tā sajūta man ir, ka mēs ļoti daudz runājam par lietām, bet kaut kā nevaram saņemties izdarīt. Mūsu brīvprātīgo kustība bija vērsta uz darīšanu. Un es domāju, ka

tas veiksmes stāsts bija tas, ka katrs darīja to, ko varēja.

Bet mēs nespriedām, kā palīdzēt. Šobrīd ir ļoti daudz spriešanas, bet darītāju loks ir ļoti ierobežots un varbūt pat īsti nav pie teikšanas,” viņa secina.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt