54 dzīvības, kas izgaisa zem lielveikala sabrukušā jumta, un tūkstoši cilvēku, kuri kopš tā brīža dzīvo ar sāpēm, – izdzīvojušie, cietušie, bojāgājušo tuvinieki, apkārtējie iedzīvotāji, glābēji, mediķi, policisti, ikviens, kurš pērnā gada novembra nogalē bija traģēdijas vietā, un arī tie, kuru šeit nebija, bet kuri izjuta notikušā smagumu. Piektdien daudzi no šiem ļaudīm piedalījās piemiņas brīdī, kas tur norisinājās pulksten 17.41 - precīzi gadu pēc veikala jumta iegruvuma.
Kāpēc? Jautājums, kurš sataustāms šajā vietā, kur pirms gada izdzisa 54 dzīvības un salūza simti dzīvju.
„Kāpēc tik ilgi joprojām nekas nav zināms? Šis te mistiskais jumts – tas ir tikai izdarītais pēc gada. Un visa lielā ēka... Tai šeit nav vietas. Tas, ko mēs varam šajā laikā izdarīt, ir godināt katru dvēselīti ar svecīti, lai siltāk,” saka piemiņas pasākuma dalībniece Santa.
„Man ir skumji, jo katru dienu ir jāskatās uz šo vietu. Jo es dzīvoju tepat blakus. Atklāti sakot, tā ir vislielākā bezatbildība – no celtnieku puses, no cilvēku, kuri redzēja, ka nav pareizi kaut kas un varēja kaut ko tādu atļauties, strādāt tālāk, saņemt naudu. Tā ir bezatbildība, man vairāk citu vārdu nav,” atzīst cita pasākuma dalībniece Maija.
Šķiet neticami, ka jau pagājis gads... „Maximas” darbinieki pulcējas nedaudz nomaļus. Pieiet tuvāk joprojām ir grūti... Un tomēr – viņu vidū ir cilvēki, kas vēl spēj saskatīt gaišo.
Veikala “Maxima” pārdevēja Marika Meldre stāsta, ka „tas viss ir sāpīgi joprojām un tas laikam nekad arī nenorimsies, jo to visu atcerēties ne pārāk gribas”.
„Tā cilvēku vienotība un līdzi jušana tas viss ir... Tā ir ļoti liela lieta, par ko ir prieks, ka mēs neesam galīgi pazuduši cilvēki,” piebilst Mareka.
Tāpat kā pirms gada, glābjot dzīvības, arī piektdienas vakarā, godinot bojāgājušos, glābēji un policisti ir plecu pie pleca.
„Grūti visiem visu to atcerēties. Protams, viss tas stāv galvā. Gads pagājis, tas nav tik ilgs laiks. Es biju viens no tiem glābējiem, kas piedalījās no paša sākuma līdz pašām beigām. Es nevarēju neatbraukt uz šejieni, jo šeit mēs visi strādājām plecu pie pleca, darījām savu darbu un tā bija lielākā traģēdija Latvijā,” saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģionālās pārvaldes priekšnieks Andrejs Vasiļevskis.
21.novembris, plkst 17:41 - gada robežšķirtne. Aukstajā gaisā aizskanēja bojāgājušo vārdi.
Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis LTV „Panorāmai” sacīja, ka ir smagi atrasties traģēdijas vietā un atcerēties notikušo.
„Iepriekš domāju, ka policijas instrukcijas ir rakstītas ar asinīm, bet izrādās - arī būvniecības normas rakstītas ar asinīm,” viņš sacīja
Policijas priekšnieks arī negribēja minēt kādu datumu, kad šīs traģēdijas izmeklēšanas lieta varētu nonākt prokuratūrā. Viņš vien norādīja, ka viss notiek atbilstoši plānam, policija redz un zina „apmēram, kāpēc tas notika, bet vēl ir nepieciešams ekspertu slēdziens”.
Savukārt brīvprātīgais Artūrs Grīnbergs, kas pirmajās dienās palīdzēja traģēdijas vietā, LTV „Panorāmai” atzina, ka šajā laikā ir sapratis - ar uguni spēlēties nevajag, nevar zināt, kas notiks. Arī tagad viņš cenšas vairāk palīdzēt cilvēkiem un atbalstīt.
„Es zinu cilvēkus, kas priecājās, ka ir dzīvi, un ir cilvēki, kas to aizmirst un ir vienaldzīgi, arī sabiedrībā saliedētība ir, bet ar ne tik lielu siltumu un mīlestību," pašreizējo situāciju raksturo Grīnbergs.
Zolitūdes traģēdijas upurus piektdien pieminēja arī citās Latvijas pilsētās. Svecītes dega arī pie “Maximas” veikaliem Latgalē. Jau no paša rīta iedzīvotāji sveces aizdedza pie veikaliem Ludzā un Krāslavā. Tāpat kā traģēdijas dienā, piektdien iedzīvotāji visā Latvijā solidarizējas ar traģēdijā bojāgājušo tuviniekiem.
