Žurnāliste: Kaut ko esam no tā aizguvuši
"Mazs, vientuļš zēns autobusu pieturā - galvā kapuce, rokas kabatās, kailās kājas sandalēs. Tas ir pēdējais piecgadīgā Ivana Berladina attēls, kas fiksēts autobusa videonovērošanas kamerā dienā, kad zēns izgāja no savām mājām un vairs neatgriezās. Ivana meklēšanā iesaistījās tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas un arī ārpus tās. Ivana nelaime cilvēkus saliedēja, pamudināja aizdomāties, būt iecietīgākiem un vērīgākiem, iespējams, kādu rosināja nokaunēties par savu vienaldzību. Sabiedrībai no šīs traģēdijas jāgūst mācība – teica daudzi. Bet vai gada laikā esam mainījušies?" tā raksta reģionālā laikraksta „Kurzemes Vārds” žurnāliste Ilze Ozoliņa. Viņa bija viena no žurnālistēm, kura jau no paša sākuma cītīgi sekoja līdz notikumiem. Arī viņa tagad meklē atbildi uz jautājumu, vai esam ko mācījušies gada laikā.
"Kaut ko jau esam no tā aizguvuši. Varbūt esam palikuši vērīgāki pret bērniem, kurus pamanām uz ielas vienus pašus. Tie cilvēki, kuri bijuši vienaldzīgi pret citiem, tie tādi arī paliks, bet liela daļa sabiedrības ir atvērusi acis un ir kļuvusi vērīga pret citiem," stāsta Ozoliņa.
Dienā, kad notika nelaime, Ozoliņa sev uzdevusi jautājumu - ja būtu braukusi šajā autobusā, vai pati pievērstu uzmanību zēnam? Pirms nosodām autobusa šoferi, mammu un citus, varbūt ir vērts par to aizdomāties, saka Ozoliņa. Šīs domas uzjundījušas vēlreiz, kad žurnāliste tikko veidojusi materiālu par notikušo un nejauši sastapusi Ivana mammu, kas nākusi no Garnizona kapiem, kur puika apglabāts.
"Veidoju rakstu par to, kas tad ir mainījies gada laikā, pilnīgi nejauši viņu sastapu, nākot no kapiem, kur atdusas Ivans. Redzējām, ka kapu vieta ir apkopta, ir uzlikts piemineklītis. Var redzēt, ka par to rūpējas. No ģimenes puses mazais zēns nav aizmirsts. Tuvinieki to ir izdarījuši par saviem līdzekļiem un no ziedojumiem ir atteikušies. Vienīgais, ko es sapratu, ka viņi vēlas, lai viņus sabiedrība liek mierā un ļauj viņiem bēdas izdzīvot pašiem. Lai kāda nebūtu mammas atbildība, mēs nevaram būt soģi, neviens cilvēks no šādām situācijām nav pasargāts," stāsta žurnāliste.
Tāpat, viņasprāt, runas par to, ka jāuzstāda piemineklis bezvēsts pazudušajiem bērniem, visticamāk, bijis politiska izdevīguma žests, nevis patiesa interese par notikušo.
Vai esam kļuvuši uzmanīgāki un iecietīgāki?
Latvijas Radio aptaujātie iedzīvotāji uz jautājumu, vai esam kļuvuši uzmanīgāki un iecietīgāki, atbild dažādi. Kāds norāda, ka neilgi pēc traģēdijas pievērsis uzmanību vienatnē atstātiem bērniem pat tad, ja vecāki bijuši turpat netālu. Kāda sieviete uzsver, ka mūsu sabiedrība nav bijusi neiejūtīga - ja kāds nav pievērsis uzmanību mazajam Ivanam, kurš viens braucis autobusā, tad tā bijusi apstākļu sakritība.
Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidents Ivo Ošenieks Latvijas Radio stāsta, ka situācija kopumā ir uzlabojusies gan šoferiem, gan līdzcilvēkiem ievērojot nepieskatītos bērnus. Šoferi tiekot atkārtoti instruēti par to, kā rīkoties šādās situācijās. Ošenieks gan uzsver, ka šoferis nav aukle un viņa primārais uzdevums ir droša autobusa vadīšana. Pilsētā, kur autobusā var iekāpt pa visām durvīm, šoferis var arī neievērot, ka tajā iekāpj mazs bērns. Pēc Ošenieka teiktā, vecākiem vajadzētu bērniem pastāstīt, ka jāvaicā autobusa vadītājam pēc palīdzības, ja kaut kas ir noticis.
Pēc notikušā atklājās, ka Valsts policijas darbiniece, saņemot zvanus, nebija nodevusi svarīgas ziņas par iespējamo zēna atrašanās vietu Dubeņos. Policijas darbiniece tika apsūdzēta par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja ar to izraisītas smagas sekas. Viņai kā sodu piemēroja piespiedu darba stundas. Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieks Romāns Jašins norāda, ka notikušais licis pārvērtēt arī pašiem savu darbu, vienlaikus tiek domāts, kā modernizēt meklēšanas procesu.
"Viena no galvenajām problēmām, ar ko mēs saskaramies, ir laiks, kad cilvēks pazūd un kad pieslēdzas policija. Tas ir galvenais ienaidnieks. Mēs cenšamies samazināt šo reakcijas laiku, lai efektīvāk varam meklēt pazudušo cilvēku. Veicam apmācības reģionos, kā strādājam, ko varam modernizēt un ko piesaistīt uzreiz. Uzlabojam sadarbību ar nevalstisko organizāciju "bezvests.lv"," stāsta Jašins.
Valsts policija rīko arī sociālu kampaņu "Supervaronim nepazust", lai bērni zinātu, kā rīkoties. Informācija šobrīd ikvienam ir pieejama interneta vidē.
Policijas pārstāvis spriež, ka sabiedrība ir kļuvusi aktīvāka un ziņo par dažādiem gadījumiem.
"Primārais, ko gribam paveikt, lai vecāki var izrunāties ar saviem bērniem, lai bērni zina, kam prasīt palīdzību. Iemācīt bērnam, kā izdzīvot mežā, tas nav mūsu spēkos, bet mudināt vecākus runāt ar saviem bērniem, to gan varam," uzsver Jašins.
Par notikušo izmeklēšana turpinās, izvērtējot visu iesaistīto personu līdzatbildību, taču pagaidām plašāka informācija par izmeklēšanas rezultātiem netiek sniegta. Ekspertīzē tika secināts, ka mazais zēns Dubeņu mežā ir nosalis.
Šobrīd Latvijā meklēšanā ir 33 nepilngadīgas bez vēsts pazudušas personas. Policijas sniegtā informācija liecina, ka visbiežāk tiek meklēti jaunieši pusaudža gados, kuriem ir nosliece uz klaiņošanu, bieži vien tie ir jaunieši no nelabvēlīgām ģimenēm, sociālās aprūpes namiem un tamlīdzīgām iestādēm. Ir gadījumi arī, kad nepilngadīgie ir pieteikti kā bez vēsts pazuduši pēc konflikta ģimenē, kad bērnu aizvedis radinieks.
