Piektdien Doma laukumā Rīgā stāv liels dzeltens autobuss – 1991. gada barikāžu muzeja "Muzeobuss". Pie ugunskura pulcējās daudz bērnu un jauniešu. Bija atnākuši jaunsargi un veselas klases. Pasākumu apmeklēja arī cilvēki, kuri paši piedalījās barikādēs.
Iededzināja ugunskuru Doma laukumā. #barikādes
A video posted by Latvijas Sabiedriskie mediji (@lsm.lv) on Jan 20, 2017 at 1:13am PST
Atminas barikāžu laiku
"Torīt, kad [Atmodas laika līderis] Dainis [Īvāns] aicināja uz barikādēm, tad es piecos tūlīt te biju. Tad te vēl bija tukšs," Jānis Pētersons stāsta, ka nepagāja ilgs laiks, kad Doma laukumā vēsajā un miglainajā rītā sāka pulcēties ļaudis.
Viņa grupa dežūrējusi pie Rīgas Politehniskā institūta, tagadējās Rīgas Tehniskās universitātes, stūra. "Bija Daugavmalā tādas barikādes no lūžņiem saliktas. Gaidīja tos braucamos - vai nu tankus vai citus braucamos," stāstīja Pētersons.
Viņš atcerās, ka dežūrā naktī ziņnesis vispirms vēstījis, ka drīzumā gaidāmi tanki, bet pēc nepilnas stundas ziņnesis sacījis, ka tā bijusi viltus trauksme.
"Tā bija smagākā nakts, patiesi. Mēs bijām septiņi vīri tur, ugunskuru kurinājām."
Bet Aina no Salaspils stāsta, ka barikāžu laikā bija sanitārajā kopā un tobrīd par notiekošo bijis neliels apmulsums. "Saprotiet, es taču nebiju tik jauna meitene vairs, bet es nesapratu, ko tas viss nozīmē. Darbā, mašīnās iekšā, ar sarkaniem krustiem un braucam.
Tikai tad sākām apjaust, ka mēs taču cīnāmies par savu brīvību."
Piemiņas pasākumā pie Brīvības pieminekļa neilgi pirms ziedu nolikšanas ceremonijas Latvijas Radio satiek Ilonu Zvaigzni. Viņai ir grūti iet, tāpēc ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa vēro no malas.
„Pagaidīšu, kamēr viņi aizies un tad pie akmens pastāvēšu tur, kur dēlu nošāva. Un tad, kad viņi ies pie akmeņiem, tad es iešu pie sava akmens,” nosaka Ilona.
„Lai jaunieši neaizmirst. Tāpēc arī es esmu šeit. Es cenšos piedalīties katru gadu. Pagaidām vismaz, paldies Dievam, veselība bijusi tāda, ka es varēju katru gadu [piedalīties]. Es arī tādā sakarībā te esmu. Un novēlēt es novēlu, lai jaunie atcerētos to, kā var tikti pie brīvības!” saka Ilona.
Piemin arī jaunsargi
Pieminēt 1991. gada barikāžu laiku pie Brīvības pieminekļa atbraukuši arī jaunsargi no Gulbenes novada. Jaunsardzes centra jaunsargu instruktore Lāsma Gabduļina pati barikāžu laikā bija studente.
„Tieši tikko precējusies, un zinu, ka pavadīju vīru. Viņi brauca no kolhoziem, vecos laikos brauca ar autobusiem tieši uz barikādēm maiņās. Tieši tādas ir tās atmiņas, ka brauca un nezināja, likās, ka tas ir diezgan bīstami, un es domāju, ka mēs visi ticējām, ka būs labi un visi kopā mēs to izturēsim,” atcerējās Gabduļina.
Jaunsargu instruktore stāsta, ka jaunieši ir no dažādām Gulbenes novada skolām.
„Mēs gribējām būt šeit, barikāžu piemiņas pasākumos, atbalstīt. Mums ir jaunākie 9 -10 gadi, viņi tikai no stāstījumiem un filmām [zina], bet arī lai ir klāt, redz, kā godina notikumus. Lai visi kopā būtu, lai atcerētos,” viņa saka.
Savukārt bērni un jaunieši par barikādēm stāsta skolā uzzināto. Laurai ir 12 gadu, un viņa uz pasākumu Doma laukuma atnākusi kopā ar klasi. Skolā viņai rādīta filma par barikādēm. "Filma bija ļoti interesanta. Tas viss lika aizdomāties par to, kā viss ir bijis agrāk. Tad es tiešām sapratu jēgu barikādēm. (..) Barikāžu jēga bija tāda, ka visi visu nesa no mājām, lai tikai varētu barikādes sataisīt, lai aizsargātu Vecrīgu."
Arī Lauras klasesbiedrene Emīlija stāsta par dokumentālo filmu skatīšanos un tradīciju nākt uz Doma laukumu: "(..)
Nozīme, šķiet, ir tāda, ka tas pierāda to, ka mēs, latvieši, neesam tādi, kam ir vienalga, ka mēs mākam cīnīties par savu brīvību."
Arī jaunsargs no Rīgas Romāns Gagunovs vēl nebija dzimis barikāžu laikā. Viņš stāsta, ka par barikādēm runāja ģimenē un Jaunsardzē. "Ir svarīgi atcerēties šos notikumus, kas bija pirms 26 gadiem, jo mēs būsim tie, kas vēlāk par šiem notikumiem stāstīs saviem bērniem un mazbērniem."
Piektdien, 20.janvārī, jaunsargi rūpējas par ugunskuru Doma laukumā, tāpat jaunsargi piedalīsies arī daudzos citos pasākumos visā Latvijā.
Kā zināms, 1991.gadā šajā dienā OMON spēki uzbruka Iekšlietu ministrijas ēkai, kas tobrīd atradās Raiņa bulvārī. Apšaudē bojā gāja pieci cilvēki un vēl vairāki tika ievainoti.
Arī šodien mums jābūt vienotiem
Kā uzvēra Valsts prezidents Raimonds Vējonis, šodien ir būtiski, lai mēs spētu būt vienoti, lai būtu pārliecināti par sevi, par savu valsti, par brīvu un neatkarīgu Latviju, bet tajā pašā laikā nedrīkst būvēt barikādes Latvijas iedzīvotāju starpā.
„Uz ko cerējām to dabūjām. Varēja būt labāk, mūsu Latvijā. Mīļajā,” stāsta barikāžu dalībnieks Jānis Sekačs.
Valērijs Markūns tikko saņēmis īsziņu stāsta: „Varu pateikt ar īsziņu, ko nupat saņēmu no klases biedra. Daudz baltu dieniņu!
Sveiciens otrajā dzimšanas dienā!
Šī ir mana zemīte, kuru es aizstāvēju un un arī šodien esmu par viņu, lai kāda arī viņa būtu!”
1991.gada 20.janvāra vakarā Bastejkalnā risinājas pirmā un vienīgā kauja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kad toreizējai Iekšlietu ministrijai uzbruka padomju milicijas speciālo uzdevumu vienības jeb OMON kaujinieki, ēkā dežūrēja astoņi miliči no Bauskas. Pār viņu galvām bira ložu krusa.
Simtiem cilvēku šodien godināja apšaudē bojā gājušos. Iededza svecīti un nolika ziedus vietā, kur pārtrūka miliču Vladimira Gomanoviča un Sergeja Konoņenko dzīvība, aprāvās kinooperatoru Gvido Zvaigznes un Andra Slapiņa dzīve. Lode ķēra arī 18 gadus veco Ediju Riekstiņu. Iekšlietu ministrijas un bruņoto spēku vadība kritušos godināja noliekot ziedus arī pie kādreizējās ministrijas durvīm, kur notika sīvākās apšaudes.
