Filozofs Svece: Pēc zināma laika sabiedrībā zudīs vēlme redzēt cirkā dzīvniekus

20.gadsimta sākumā cilvēki nespēja iedomāties cirku bez bārdainām sievietēm, taču pēc zināma laika sabiedrībā zudīs vēlme redzēt cirkā arī dzīvniekus, kaismīgā Latvijas Televīzijas raidījuma „100g kultūras” diskusijā atzina filozofs Artis Svece.

„20.gadsimta sākumā cilvēki nevarēja iedomāties cirku bez bārdainām sievietēm. Ko gan vēl tur redzēt, ja nav bārdainu sieviešu? Bet šobrīd nav tā – kā es varu dzīvot, ja nevienu bārdainu sievieti neesmu redzējis? Man nav tādu problēmu. Ar dzīvniekiem cirkā ir tas pats, pēc zināma pārejas perioda arī vēlme zustu, bet šis pārejas periods ir sāpīgs,” atzina Svece.

Viņš arī nespēj iedomāties bērnu, kurš nekad nav bijis cirkā un kurš pats varētu aizdomāties līdz tam, ka vēlētos redzēt savu kaķi uz velosipēda, un pieprasīt vecākiem, lai viņi šādu kaķi parāda.

„Vēlme pēc dzīvniekiem cirkā ir tradīcijas radīta, bet tā ir mākslīgi radīta vēlme, tas nav nekas tāds, bez kā cilvēks nevarētu iztikt,” sacīja Svece, norādot, ka izpratne par cirku laika gaitā ir mainījusies un pēc kāda laika arī dzīvniekiem nebūs tur vietas. Viņaprāt, jau pašlaik ir acīmredzama sabiedrības attieksmes maiņa pret dzīvniekiem.

Rīgas cirka direktore Lolita Lipinska raidījuma laikā tā arī neatbildēja, uz kādiem priekšnosacījumiem cirks varētu atteikties no dzīvniekiem.

„Jā, mēs varam aizliegt, mēs varam nerādīt Latvijā, mēs varam aiziet un palaist viņus uz ielas, izmest laukā, nebarot, viņus nekur neņems. Vai tas ir tas, ko vajag sabiedrībai? Vai tā sabiedrības daļa, kas nāk uz cirku, ir mazāk vērtējama un sliktāka par to mazo daļu, kas nenāk uz cirku un viņi saka, ka nevajag dzīvniekus?” viņa retoriski vaicāja.

Pēc Sveces domām, izšķirošais jautājums tomēr ir dzīvnieku labturība, un viņš šaubās, ka Rīgas cirkā ir labāki apstākļi nekā Rīgas zoodārzā. Šī piezīme izraisīja savdabīgu vārdu apmaiņu starp filozofu un cirka aizstāvi. Svece salīdzināja, ka govi nevar turēt istabā, bet Lipinska atzina – ja govs tur jūtas omulīgi, kādēļ gan nevar. Turklāt slims dzīvnieks, pēc Lipinskas teiktā, sevi nodod.

 „Man nav uzticības. Un ziniet, kāpēc? Jo jūs nesaprotat viņu argumentus, jūs nesaprotat, kāpēc viņus tas varētu uztraukt. Man arī patika jūsu frāze – kas ar tiem dzīvniekiem notiks, ja mēs viņus beigsim izrādīt. Vajadzētu notikt tā, ka jūs par viņiem rūpējaties. Tas ir tāds pats jautājums, vai tad, kad suns paliek vecs, mēs viņu nošaujam vai mēs par viņu rūpējamies,” norādīja Svece.

Lipinskas sacīto, ka cirka dzīvnieki nav savvaļas dzīvnieki un ka dresūrā netiek izmantota vardarbība, apšaubīja biedrības „Dzīvnieku brīvība” pārstāvis Aivars Andersons. Viņš atsaucās uz starptautiskiem pētījumiem, kas apliecina – neskatoties uz to, ka dzīvnieks dzimis nebrīvē, viņam ir savvaļas dzīvnieka instinkti, tāpēc tos nevar pielīdzināt ne mājdzīvniekiem, ne uzskatīt par pieradinātiem, līdz ar to viņu vajadzības nav iespējams apmierināt.

Uz jautājumu, kādas dresūras metodes tiek izmantotas, Lipinska atbildēja: „Cilvēku un dzīvnieku attiecības mūsdienu cirkā ir dzīvnieku izpētes attiecības.. Kāpēc ir vajadzīga vardarbība pret dzīvnieku, ja viņš ir spēcīgāks par tevi? Šie dzīvnieki netiek ietekmēti vairāk kā mājas suns, kad viņu dresē – te tu nečurā un te tu sēdi.”

Andersons iebilda, norādot, ka pierādījumi par vardarbīgām dresūras metodēm ir visās pasaules malās, lai gan cirka industrija cenšas šos gadījumus pataisīt par atsevišķiem. Taču bez aktīvās vardarbības cietsirdīga rīcība pret cirka dzīvniekiem ir arī to turēšanas apstākļi.

„Viņi ir kā inventārs noliktavā, kas lielāko dzīves daļu pavada pie ķēdes šauros sprostos,” sacīja Andersons.

Pēc viņa domām, Latvijā likumi attiecībā uz dzīvniekiem, īpaši cirkā, ir bēdīgā stāvoklī, tādēļ ir nepieciešamas izmaiņas. 

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti