Viņš norādīja, ka PSRS laiku izskaņā sabiedrībā “bija pārliecība, ka tā vairs turpināties nevar”. Tomēr cilvēku, kas pulcējās uz barikādēm, redzējums par nākotni bija ļoti dažāds. Ne vienmēr tas bija vērsts uz demokrātiju, sacīja filozofs, kurš pats arī piedalījās un bija barikāžu aculiecinieks. Tolaik izpratne par valsti vispār bija savādāka, viņš piezīmēja.
Viņš atzina, ka tolaik līdzās vispārējai neapmierinātībai pastāvēja arī gaidas, kuras šobrīd nav piepildījušās. Apmierinātība ar dzīvi sabiedrībā nav lielāka. Vaicāts, kādēļ tā ir noticis, Šuvajevs atbildēja: “Tāpēc, ka ir nepieciešams kaut ko darīt un saprast, ko dara, un diemžēl ne vienmēr tā notiek”.
Arī šobrīd demokrātija Latvijā nav droša. “Manuprāt, jā, demokrātija ir ļoti trausls veidojums,” viņš atteica, jautāts, vai Latvijā demokrātija ir apdraudēta. Viņaprāt, cilvēkus Latvijā var mobilizēt vien “stulbas lietas”, kuras viņš vairījās nosaukt. Tomēr ļoti satraucoša ir milzīgā nevienlīdzība starp dažādām sociālajām grupām. Šīs problēmas gan varētu atrisināt, “Jā, protams. To var atrisināt, ja būtu sociāli atbildīga valsts,” teica Šuvajevs.
Barikādes nav vienīgie protesti, kas janvārī notikuši Latvijā. Vēl 2009. gadā bija tā saucamā “bruģa revolūcija”, kuru Šuvajevs nosauca par “totālu bezatbildību” no visām pusēm. Proti, gan mītiņa rīkotāji un bruģakmeņu metēji, gan policisti un politiķi nerīkojās atbildīgi, jo neviens nekādu atbildību par notikušo neuzņēmās. Šuvajevs pauda, ka cilvēkiem gan vajadzētu izvēlēties citas protesta formas, piemēram, pilsonisko nepakļaušanos. Tā ir situācija, “kad [cilvēki] apzināti nostājas pret varas rīkojumiem”. Taču tai ir jābūt nevardarbīgai un izmantotai tikai tad, kad visi legālie līdzekļi ir izsmelti. Turklāt ir jābūt pieļāvumam, ka līdz ar šiem protestiem cilvēki un situācija kļūs labāka. Tāpēc 2009. gadā notikušais nebija pilsoniskā nepakļaušanās.
