Labrīt

IKVD vadītāja: Mācības attālināti un klātienē skolām ir lielāks izaicinājums

Labrīt

Sandis Ģirģens: Pirms lemt par ārkārtas situācijas ieviešanu, ministri uzklausīs ekspertus

Vardarbība pret dēlu. Kādas mammas stāsts

Esmu sapratusi, ka ļoti sāpināju dēlu. Vardarbīgas mammas stāsts

Tuvojoties labdarības maratonam „Dod pieci!”, šogad runājam par vardarbības ģimenē mazināšanu. Latvijas Radio ar savu stāstu padalījās māte, kuru tiesa atzina par vardarbīgu pret savu bērnu.

ĪSUMĀ:

Sieviete ir gatava publiski stāstīt par savu dzīvi, pieredzēto, zaudēto un nožēloto, lai citi vecāki neatkārtotu viņas kļūdas. Probācijas klientei, kā to dēvē Valsts probācijas dienests, stāstā vārds ir mainīts. Viņa vēlējās sevi saukt par Zani.

Mamma atzīst vardarbību pret dēlu

"Dod pieci! 2020"

Labdarības maratonā „Dod pieci” šogad runājam par vardarbības ģimenē mazināšanu.

Valsts probācijas dienestā stāsta, ka sabiedrība mūsdienās ir neiecietīga pret vardarbīgu izturēšanos, kas tiek vērsta pret bērnu.

Prokuratūrā kriminālvajāšanas uzsākšanai kopš pērnā gada sākuma saņemta 101 krimināllieta par cietsirdīgu un vardarbīgu izturēšanos pret bērniem.

Kur cietušais no vardarbības var saņemt palīdzību?

Zane audzina divus bērnus – četrpadsmitgadīgu meitu un dēlu, kuram ir septiņi gadi. Viņi nav viņas vienīgie bērni.

“Man ir vēl viens bērns, bet viņš ir pie audžuģimenes. Es cīnos par savu dēlu, lai atgriežas ģimenē. Tur es pati biju vainīga. Jo es viņu nevarēju saprast,” stāsta sieviete.

Zane bija attiecībās ar vīrieti, no kura viņai ir meita. Attiecības pasliktinājās, bet to vietā uzplauka jūtas pret citu vīrieti. Zane palika stāvokli. Ar dēliņu vēderā viņa tomēr atgriezās pie meitas tēva, jo jūtas jaunajās attiecībās bija mainījušās. Meitas tēvs viņu pieņēma, apprecēja un dēliņu uztvēra kā savu. Vēlāk nāca pasaulē vēl viens dēls.

Savukārt vīrietis, no kura Zanei ir vidējais bērns, pēc viņas teiktā, bija nikns un vēlējās atņemt bērnu. Zane stāsta, ka rezultātā bērniņš nepilna pusotra gada vecumā tika aizvests uz bērnunamu Kapseļu ielā Rīgā. Kad viņam bija jau divi gadi, puiku ievietoja audžuģimenē.

Kad dēls varēja atgriezties pie Zanes, viņa pret puiku izturējās citādāk nekā pret pārējiem saviem bērniem: “Es nevarēju ar viņu saprasties. Tas izpaudās tā, ka viņš gribēja pie manis nākt, kaut vai samīļoties, vai kaut kādā citā veidā… Tad es viņam vienmēr teicu –  tu esi jau liels, es tevi tik lielu neapmīļošu. Tad viņš jautāja, kāpēc var nākt māsa un brālis. Tad es viņam paskaidroju, ka ļoti maziņš ir brālis, viņš ir bēbis, tāpēc arī es viņu vairāk mīļoju.”

Tad Zane pieļāva kļūdu, ko tagad nožēlo. Viņa dēliņu atdeva audžuģimenei.

“Es arī nožēloju, ka bērnu svaidīju uz priekšu un atpakaļ. Bērns īsti nesaprot, kur viņš atrodas, kura īsti ir viņa ģimene. Uzskatu, ka tā arī ir varmācība pret bērnu,” atzīst mamma.

Tiesa sprieda, ka Zane pret bērnu pieļāva arī fizisku vardarbību. Bet viņa uzskata, ka lēmums bija daļēji netaisnīgs pret viņu. “Es esmu divreiz vai vienreiz iesitusi pa dupsi ar roku vai uzbļāvusi tikai. Nu, nesmukus vārdus bērnam pateikusi. Tas man vienkārši bija tajā brīdī dusmu lēkmē. Protams, pēc tam es pārdzīvoju. Pēc tam es, protams, teicu: piedod, dēls, es negribēju tā,” stāsta Zane.

Prokurors: ar vienu pierādījumu nepietiek

Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Armīns Meisters zina stāstīt, ka sodu vērtē pēc vardarbības rakstura – vai tā ir bijusi viena epizode vai ilgstošs process. Kādu ietekmi tas ir atstājis uz bērna veselību, ikdienu, tālāko dzīvi. Kā arī to, kāda ir varmākas attieksme pret notiekošo. Bargākais sods ir brīvības atņemšana. Un alternatīvie sodi ir piespiedu darbs un naudas sods.

Ja nodarījums ir pret mazgadīgo, tie ir bērni līdz 14 gadiem, tad sods ir bargāks. Tā var būt pat brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem.

Savukārt, lai nonāktu līdz notiesājošam spriedumam, svarīgi ir pierādījumi. Ja ir emocionālā vardarbība, tad vajadzīgs psihologa atzinums. Bet, ja ir miesas bojājumi, tad tiesu medicīnas ekspertu slēdziens. Tāpat noder arī, piemēram, skolas darbinieku, kaimiņu, līdzcilvēku un citu, liecības.

“Tā problēma varētu būt saistīta ar šo bērna liecību kvalitāti, detalizācijas pakāpi un arī reizēm ar ticamību. Līdz ar to šeit ir svarīgi no psihologa skatu punkta izvērtēt, cik šīm liecībām var ticēt un ar ko tās apstiprinās. Jo [nevar balstīties] tikai uz vienu liecību pamata, neatkarīgi, vai tas ir bērns, vai pieaugušais;

viens pierādījums pats par sevi diez vai būs pietiekams, lai taisītu notiesājošo spriedumu un kādu atzītu par vainīgu,” skaidro virsprokurors Meisters.

Praksē ir maz attaisnojošo spriedumu.

Prokurors novērojis, ka nereti pret bērniem ģimenē vardarbīgi ir vīrieši. Pamatā tās ir personas, kas ienākušas ģimenē un nav šo bērnu bioloģiskie vecāki.

Tomēr nereti arī bērnu mātes ir vardarbīgas. “Grūti pateikt, kas nu kuru reizi ir par psiholoģisku iemeslu, bet arī neizjūt pieķeršanos, atbildību. Pret bērnu attiecas pavirši, vardarbīgi, arī emocionāli pazemo. Tādā veidā arī degradējot šo bērnu, viņa pašapziņu,” stāsta prokurors.

Zane: Esmu sapratusi, ka viņu ļoti sāpināju

Zanei atņēma arī pārējos bērnus. Viņi gan vēlāk varēja atgriezties ģimenē, bet ne vidējais bērns. Viņš joprojām ir audžuģimenē.

“Pēkšņi es sapratu, ka pret viņu es esmu izturējusies ļoti slikti. Sapratu, ka arī viņam sāpēja. Esmu sapratusi, ko juta šie bērni, kurus es ļoti mīlēju. Vidējo bērnu, kuru es pati ievietoju audžuģimenē, esmu sapratusi, ka viņu ļoti sāpināju. Jo zinu, ko šie bērni man stāstīja, ka audžuģimenē bijis grūti viņiem.

Tas man lika aizdomāties, ka nevar bērnus audzināt pēc tādas metodes, kā agrākajos laikos audzināja mani,” stāsta zēna mamma.

Zane ir probācijas dienesta kliente. Tā viņai nozīmēta uz gadu, un aprīlī probācijai vajadzētu beigties. Viņu apmierina sadarbība ar speciālistiem.

Vēl sievietei ir jāapmeklē arī psihiatrs, lai ārstētu depresiju. Tā radās, kad vēl pirms vecākās meitas nākšanas pasaulē viņas pirmie divi bērni nomira. Vienam bija divas dienas, bet otrs piedzima nedzīvs.

Atbalsts, lai sakārtotu situāciju

Probācijas speciālists Jānis Zārdiņš stāsta, ka probācijas dienesta pienākums ir censties sakārtot radušos situāciju. Galvenokārt sakārtot cilvēka domāšanu tā, lai viņš varētu adekvāti šīs problēmas risināt.

“Viss jau mums sākas ar domāšanu. Tas, kā mēs uztveram, kā mēs par katru situāciju domājam no savas pieredzes, no savām iemaņām, tā mēs arī rīkojamies,” saka Zārdiņš.

Ja prokurors nolemj cilvēkam piespriest probācijas uzraudzību, tad tas nenozīmē, ka tā ir “izsprukšana sveikā”. Zārdiņa skatījumā uzraudzība ir kļuvusi par labu, iedarbīgu rīku, ar kuru dienests var strādāt ar noziedzīgā nodarījuma cēloņiem. Uzraudzības ietvaros var noteikt, piemēram, netuvošanos cietušajam vai konsultāciju pie kāda speciālista. Rīki ir vairāki.

Savukārt, lai strādātu ar varmākas domāšanu, probācijas speciālisti piemēro probācijas programmas. Tās ir dažādas. Programmas atkarīgas no nodarījuma smaguma. Visbiežāk programma ir viena no metodēm, izvērtējot klienta vajadzības. Tajā apgūst, piemēram, kā iemācīties kontrolēt dusmas un kā cieņpilni un līdzvērtīgi izturēties pret otru cilvēku, kā stiprināt pašvērtējumu.

Probācijas speciāliste Evija Burkovska stāsta, ka programmās visbiežāk cilvēks ir ārēji motivēts.

Viņiem nereti ir liela pretestība pret līdzdalību, tajā skaitā arī kauns, bailes un nevēlēšanās.

Bet, neskatoties uz to, ar laiku šis grupas darbs kļūst uz sadarbību orientēts.

“Programmas nav sprints, tas ir maratons. Tā arī ir – kāds izstājas, kādam ir grūti, bet viņš to izdara. Es ļoti ticu tam darbam, ko es daru, bet šos rezultātus ir grūti īstermiņā ieraudzīt.  Ir svarīgi saprast, ka ilgtermiņā tie būs tik noturīgi, cik būs šī cilvēka resursi un cik mēs būsim profesionāli intervenci veikuši,” stāsta Burkovska.

Programmu efektivitāte ir pierādīta. Tomēr ir arī recidīva procents, un tas ir visā pasaulē. Burkovska stāsta, ka cilvēkiem, kuri piedalījušies sociālās uzvedības korekcijas programmās, ir mazāks recidīva risks nekā tiem, kuri to nedara. Viņa atzīst, ka programma nav zāles. Tā nav viena recepte, kura derēs visiem.

Jāpalīdz arī upurim. Kāpēc?

Probācijas speciālisti strādā arī ar cietušajiem, lai viņi nebūtu upuri nākotnē, kā arī paši neizturētos varmācīgi.

“Tas ir rezultāts ilgstošai, sliktai, neveselīgai sistēmai, kurā šis cilvēks bieži vien ir audzis. Bieži paši ir bijuši vardarbības upuri. Ir „sistēmas bērni” arī šo klientu vidū, kas ir tiesāti par vardarbīgiem noziegumiem,” stāsta Burkovska.

Arī Zane atklāj, ka bērnībā bijusi vardarbības upuris.

“Deviņu gadu vecumā mani izvaroja audžutēvs. Sita mani ar lecamauklu.

Es nevarēju skolā fizkultūras stundā vilkt īso tērpu. Agrāk bija melnas apakšbiksītes ar dzelteniem krekliņiem. To es nevarēju vilkt. Es uzvilku garo. Man skolotāja prasīja, kāpēc es neesmu attiecīgi saģērbusies. Es atbildēju, ka nevaru. Tad es biju otrajā klasītē,” stāsta sieviete.

Zane atklāj, ka audžutēvs viņu sita nezinātā reizrēķina dēļ. Sieviete joprojām atceras, kā līdz vēlai naktij viņš mācīja reizrēķina tabulu un vicoja ar lecamauklu. Un tā nebija tikai viena vardarbīga epizode.

Toreiz skolotājām Zane neatklāja, ka audžutēvs viņu izvaroja. Arī mātei to nav teikusi. Šobrīd viņa par to runā, lai pastāstītu to citiem.

Sieviete uzsver, ka sāpes nedrīkst atstāt pie sevis. Par šādiem notikumiem ir jāziņo.

Pašlaik viņa dara visu, lai dēls varētu atgriezties ģimenē. Kopš puika ir audžuģimenē, viņi ir tikušies. Zane stāsta, ka dēls viņai ir piedevis, taču viņš nevēlas pamest audžuģimeni. Puika grib māti apciemot, taču ir viens "bet". “Viņš netic tam, ka mamma viņu neiepērs,” atzīst Zane.

Tomēr Zane pauž, ka ir mainījusies. To apliecina arī viņas meita, kura norāda, ka mamma vairs nebļauj.

Kas viņai lika mainīties? Uz to Zane atbild: “Kad ir tā, ka tevi pamet kāds tuvs cilvēks, piemēram, vīrs, tu pēkšņi saproti, kā jūtas tas bērns, kuru māte pamet. Es jutos slikti, uzskatu, ka bērns tā visu laiku tika sāpināts un jutās slikti.”

Zane ļoti vēlas pierādīt viņam, ka ir mainījusies un ka nedarīs bērnam pāri. Viņa grib, lai dēls viņai tic.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt