Ernštreits: Grizeldas Kristiņas aiziešana iezīmē robežu lībiešu vēsturē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Šī nedēļa nāca ar ziņu par vecākās lībiešu dzimtās valodas runātājas Grizeldas Kristiņas aiziešanu mūžībā. Nedēļas nogalē savā mītnes zemē Kanādā viņa tiks guldīta zemes klēpī.

Grizelda Kristiņa dzimusi Kurzemes lībiešu ciemā Vaidē, kara gados devusies bēgļu gaitās prom no dzimtenes. Neraugoties uz to, visu mūžu viņa saglabājusi izcilas lībiešu valodas prasmes, rakstījusi arī dzeju lībiešu valodā.

Valts Ernštreits, kurš pats kopj lībiešu kultūru un kurš Grizeldu Kristiņu vairākkārt apciemojis Kanādā, atzīst, ka šīs tikšanās viņam bija ļoti nozīmīgas un spirdzinošas, jo tā bija vienīgā iespēja dzirdēt pilnasinīgu un dzīvīgu lībiešu valodu, un līdzās tam apbrīnot ārkārtīgi vitālo Grizeldas Kristiņas personību.

„Tad, kad es biju mazs, es sapņoju kļūt par kosmonautu, un tad, kad es iepazinos ar Grizeldu, es sāku sapņot kļūt par Grizeldu. Jo viņai šogad palika 103 gadi, bet tai pat laikā viņai bija ļoti gaiša galva un ar viņu varēja runāt faktiski par jebkurām tēmām.

Par Grizeldu klīda visādi joki: tad, kad viņai bija 101 gads, tad viņa paziņoja, ka viņa kļūst veca, jo ātri nogurst. Kad viņa rudenī grābj lapas, pēc pusstundas viņai jau ir jāiet atpūsties. Viņas formālo vecumu tiešām bija grūti savienot ar viņas prāta gaišumu,” atminas Ernštreits.

Ar Kristiņu ir aizgājis pēdējais cilvēks, kuram lībiešu valoda bija ne tikai dzimtā valoda, bet kurš to arī perfekti pārvaldīja.

Šobrīd pasaulē ir aptuveni 30 cilvēku, kas var sazināties lībiešu valodā, bet viņi to nav mantojuši dabiskā ceļā no paaudzes paaudzē, tādēļ tai jau ir nedaudz cits raksturs.

Valts Ernštreits Grizeldas Kristiņas aiziešanu dēvē par kādu ļoti skaudru un zīmīgu robežšķirtni, kas liek aizdomāties arī par latviešu valodas tālāko likteni. „Lībiešu vēsture ļoti labi parāda, ka nav nepieciešams milzīgs laiks, lai kāda valoda „aizietu”. Cilvēkiem liekas, ka valodas izzūd ļoti lēnā garā, bet faktiski lībiešiem tas bija vienas paaudzes iztrūkums un ar to arī viss beidzās. Tā valoda vienkārši pēkšņi netika nodota tālāk,” saka Ernštreits.

Lībiešu valodas sairuma procesi strauji sākās Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad visa ekonomiskā un izglītības telpa bija izteikti latviska un lībiešiem bija grūti atrast motivāciju savu valodu kopt un attīstīt. Pēc Otrā pasaules kara lībieši izklīda pa Latviju un pasauli un gandrīz pilnībā pārtrauca valodu nodot nākamajām paaudzēm.

Latviešu valodai šobrīd vēl ir sava ekonomiskā un izglītības telpa, taču tai ir citi - ne mazāk būtiski apdraudējumi - tā uzskata arī lībiešu kultūras pētniece Baiba Šuvcāne. „Mūsu laikos jau ir šī trakā pasaules globalizācija, kas mums mācās virsū un kā ietekmē mēs vairs nemākam saglabāt savu patību, bet skrienam šajos kosmopolītiskajos procesos gandrīz ar karogu pa priekšu. Man liekas, ka tas ir ļoti būtiskais faktors, kas apdraud mūsu valodu. Mēs mierīgi pametam savu zemi, arī šeit jau valodu nekopjam. Mēs paši izlemjam par labu citām valodām un citām zemēm,” saka Šuvcāne.

Viņa šonedēļ aizgāja mūžībā un bija viena no pēdējām lībietēm, kam lībiešu valoda ir dzimtā valoda un kura lībiski runāja tik krāšņi…,- vai šādi skaudri vārdi kādreiz nebūs jāsaka arī par latviešiem - tas vistiešāk ir atkarīgs no mums pašiem. Kā uzsver lībiešu kultūras pētnieki - pats būtiskākais ir nepazaudēt motivāciju runāt savā dzimtajā valodā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti