Ilze Nagla: Krievija pret Latviju ir vērsusi ļoti daudz pārmetumus un kritiku, tai skaitā par uzbrukumiem krievu valodai par etnisko minoritāšu tiesību neievērošanu. Cik, no Jūsu pozīcijām raugoties, šie pārmetumi ir pamatoti?
Nils Muižnieks: Ir daži pārmetumi, kas ir pilnīgi bez pamata – par nacisma atdzimšanu vai glorifikāciju, vai tamlīdzīgi. Nav nekādas neonacistiskas partijas, vardarbība un antisemītisms pret minoritātēm, bet, protams, kādi atsevišķi gadījumi ir bijuši. Bet kaut kādā sistemātiskā veidā slepkavības ar rasistisku motivāciju neesmu pamanījis ne Latvijā, ne pārējās Baltijas valstīs. Protams, par vēsturi ir ļoti strīdīgas un atšķirīgas izpratnes, bet par nacisma atjaunošanu, es domāju, ir diezgan grūti runāt.
Bet attiecībā uz pārmetumiem par nepilsoņu tiesībām?
Ir atsevišķas problēmas, bet dažās no tām ir vērojami uzlabojumi. Es esmu uzsvēris gandrīz 20 gadu garumā bērnu nepilsoņu jautājumu – tas ir bērnu tiesību jautājums. Tur nesen likums ir grozīts, un gandrīz visi nepilsoņu bērni, kas piedzimst, tiek reģistrēti kā pilsoņi. Tas ir liels solis uz priekšu.
Joprojām ir ļoti daudz nepilsoņu – vai tas ir cilvēktiesību jautājums? Es domāju, drīzāk tas ir politisks jautājums.
Var runāt par atsevišķiem nesamērīgiem ierobežojumiem nepilsoņiem ieņemt dažādus amatus, daži no tiem tiek apstrīdēti tiesās. Par valodu, par valodas regulēšanu, kas manī izraisīja bažas iepriekšējās valdības laikā – visi runāja par vidējās izglītības pāriešanu uz mācībām tikai latviešu valodā, pilnībā ignorējot Latvijas saistības minoritāšu konvencijas ietvaros, ignorējot Satversmes tiesas lēmumu par minoritāšu izglītību, ignorējot Latvijas cilvēktiesību saistības.
Tātad šādus dažu politiķu solījumus īstenot vispār nebija iespējams?
Es neredzēju ne vienu analīzi no cilvēktiesību viedokļa, kas aplūkotu – ko teiktu minoritāšu konvencija šajā sakarā? Teiktu, ka tas ir pārkāpums. Ko teiktu Satversmes tiesa, izejot no sprieduma, kas bija pirms aptuveni 10 gadiem? Tātad ir juridiskais aspekts, bet ir arī citi politiski aspekti.
Par laimi – es tikko izlasīju valdības deklarāciju – es neredzu nekādu punktu par izglītības pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā. Es domāju tas būtu diezgan problemātiski, bet par laimi tas tur nav.
Vai ir pamats runāt par krievu diskrimināciju Latvijā?
Ir dažādi veidi, kā mērīt diskrimināciju. Ir sūdzības, ir tiesas prāvas, ir aptaujas dati, ir likumdošanas analīze. Ja lasa aptaujas datus – tad krievvalodīgie vai krievi nejūtas īpaši diskriminēti Baltijas valstīs.
Eiropas Savienības aģentūras milzīgais pētījums, kas bija pirms pāris gadiem, liecināja, ka krievi Somijā jūtas daudz vairāk diskriminēti nekā krievi Latvijā.
Subjektīvā uztvere tātad arī neatbilst Krievijas teiktajam, bet var runāt, ka cilvēkiem, kas nezina latviešu valodu, viņiem ir grūtāk konkurēt darba tirgū, ka bieži vien to varētu uztvert kā diskrimināciju, lai gan jautājums ir par valodas zināšanām. Bet ir skaidrs, ka minoritāšu politika ir jāpilnveido.
Un es esmu laimīgs, ka vairs nav šis centiens pilnībā latviskot vidējo izglītību. Un es esmu arī laimīgs, ka pilsonības likums ir mainīts un dzimst tagad ļoti maz bērnu nepilsoņu. Es domāju, ka tie ir soļi uz priekšu.
Bet šie jautājumi, kas ir Jūsu uzmanības lokā, ir ļoti politiski. Attiecībās ar Latviju Krievijai tas ir milzīgs politisks ierocis.
Un tāpēc man ir ļoti skaidri jānošķir, kas ir politisks jautājums un kas ir cilvēktiesību jautājums, un es koncentrējos tikai uz cilvēktiesību jautājumiem.
