ĪSUMĀ:

• Kādus ieročus karā izmanto Krievija
• Krievijas karaspēkam tanks joprojām ir galvenais ierocis
• Raķešu sistēmas "Iskander"
• Ballistiskā krievu raķete "Kinžal"
• Raķetes "Kalibrs" un raķešu sistēma "Jar"
• Raķešu sistēma "Točka U"
• "Smerch", "Buratīno" un "Uragan"
• Galvenie Ukrainas lietotie ieroči
• Pretgaisa aizsardzības raķešu iekārta "Stinger"
• "S300"
• Droni
• Eksperti: Krievija iebrukumu plānoja kā vieglu pastaigu
• Krievijas armijai ir vāja morālā sagatavotība
• Konflikts būs garš, un to grūti prognozēt
• Padomju sistēma nav izskausta

Krievijas lietotie ieroči

"Krieviem tanks līdz pat šim brīdim – galvenais uzbrukuma ierocis. Tas viņiem ir ierakstīts visos reglamentos. (..) Būtībā tanku funkcija ir pārraut pretinieka aizsardzību. Pretiniekam spēcīgas aizsardzības pozīcijas, tur masīvs tanku uzbrukums dziļumā. (..) Vienkārši reids, braukt, līdz ieņemt kaut kādu zināmu punktu, nocietināties, ja, gaidīt galveno spēku pienākšanu. (..) Otrkārt, arī morāliskais faktors, jo Krievijas tanku reglamentā skaidri un gaiši ierakstīts, ka tanki ir pats efektīvākais līdzeklis pretinieka kaujas morāles sagraušanai," sacīja Zemessardzes štāba virsnieks, kapteinis Jānis Slaidiņš.

Tanks "T-72"

Tanka "T-72" Krievijas oficiālais apraksts: apkalpē trīs cilvēki, ātrums, ko tas var sasniegt, – 65 kilometri stundā, šāviena attālums no 100 metriem līdz pat pieciem kilometriem.  Savukārt optika krievu tankos, kā norāda eksperts, pārsvarā esot no Francijas.         

""T72 B3", kas ir pamata Krievijas bruņoto spēku tanks, tad tas vairāk domāts apvidum, tas ir tāds darba zirdziņš. Ja mēs runājam par "T80", tātad viņš vairāk ir piemērots pa šosejām braukt. Tankus "T72" izmanto arī Ukrainas armija, bet viņu galvenie ir pašu būvētie T-64, lūk, šādi. Tanki demonstrē varu, no tankiem cilvēkiem ir bail, ar tankiem var šaut, bet tam vajag degvielu un daudz, un ne tikai.        

"Tātad tanku vienībā viens ļoti liels mīnuss – tas visu laiku ir atkarīgas no apgādes. Un tanks pēc Krievijas bruņoto spēku reglamenta vispār var dienā veikt trīs izbraukumus. Tātad izbrauc, izšauj, atgriežas. Nogurst gan dzelzs, gan nogurst ekipāža. Un, protams, jāņem vērā, ka šī tehnika lūst arī marša laikā," norādīja Slaidiņš.

Raķešu sistēmas "Iskander"

Tas, ko Krievija ļoti aktīvi izmantoja pirmajās kara dienās, bija ballistisko raķešu sistēmas "Iskander". Pēdējā 9. maija parādē to ieraudzīt nevar, bet pie uzņēmuma "RusOboronExport" vienu modeli iepazīt var. Dzīvē tās ir divas raķetes, kas pēc to palaišanas sasniedz ātrumu vairāk nekā 2000 kilometru stundā.

"Tātad "Iskander" šauj apmēram 500 kilometru attālumā. Ukrainā, kā mēs redzam, pirmie triecieni bija pilnīgi pietiekoši, lai viņi noklātu visu teritoriju Ukrainas vidienē ar šīm raķetēm, jo šāva gan no Baltkrievijas puses, šāva no Krievijas, šāva no Krimas. Tātad visi šie mērķi bija noteikti," stāstīja kapteinis Slaidiņš.

Un šāva pa lidlaukiem, pa militāro spēku noliktavām un citiem objektiem. Saskaņā ar dažādiem informācijas avotiem pašā pirmajā kara dienā Krievija Ukrainas virzienā izšāva aptuveni 160 šādas raķetes. Ja tās var sasniegt mērķi pat 500 kilometru attālumā, tad, piemēram, no Krievijas robežas līdz Kijivai ir apmēram 300 kilometru, bet no Baltkrievijas līdz Kijivai ir tikai aptuveni 150 kilometru. Savukārt no Pleskavas Krievijā līdz Rīgai Latvijā ir 300 kilometru, kas "Iskander" raķetei ir tāds pusceļš.            

"Iskander" raķetes postījuma apmērs – aptuveni viens futbola laukums, bet precizitāte, pēc ražotāja norādēm, aptuveni septiņi metri.

Tātad ļoti augsta, lai gan eksperts pieļauj, ka šāds aprēķins ir pārvērtēts.

"Pēc Krievijas informācijas avotiem, kas raksturo šo raķeti, – tā tiek, kā saka, dēvēta kā gudrā munīcija, precīzā, bet te uzreiz parādās – skatoties šos raķešu triecienus, bieži vien tā nenokrita tur, kur viņai vajadzētu nokrist precīzi. Par Harkivu runājot, – kad bija tēmēts noteikti pa pilsētas pašvaldības lielo māju vai izpildkomiteju, viņa nokrita uz laukuma. Tur ir apmēram 20 metru starpība. Es nedomāju, ka Krievijas bruņotie spēki tēmēja pa to laukumu. Viņi tēmēja pa šo ēku. Tā kā tur varētu būt plus mīnus 10–15 metru precizitāte," skaidroja kapteinis Slaidiņš.

Ballistiskā krievu raķete "Kinžal" 

Bet ir veids, kā šāda veida raķetes mērķim var pievest vēl tuvāk. Proti, ar tādu tiek aprīkota lidmašīna. Ballistiskā krievu raķete, nosaukta par "Kinzhal", kas tiek piestiprināta pie Krievijas iznīcinātāja "MIG". Tā ir astoņus metrus gara, var pārsniegt ātrumu 6000 kilometru stundā un sasniegt mērķi pat 2000 kilometru attālumā. Ar to pirms pāris gadiem ļoti lepojās Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Krievija pagājušajā nedēļā apstiprināja, drīzāk var teikt, pat lielījās, ka atsevišķos gadījumos, iznīcinot Ukrainas militāro tehniku, šī raķete "Kinzhal" Ukrainā ir lietota.

Nav runa tikai par "Iskander" vai tikai "Kinzhal", kas ir tā saucamās ballistiskās raķetes, kas lidojuma laikā ietur noteiktu trajektoriju. Vēl jāpiemin tādas, kas aprīkotas ar dzinējiem un var līkumot, proti, tā sauktās kruīza raķetes.

Raķetes "Kalibrs" un raķešu sistēma "Jar"

"Ja runājam par tiešām gudro munīciju, ko Krievijas bruņotie spēki pielieto, tās ir šīs raķetes "Kalibrs", kur viņi šauj no Melnās jūras un kur šaušanas attālums jau ir 2500 km. "Kalibrs" [raksturīgi] ir tas, ka viņa tiešām ir kā gudrā munīcija, šaušanas attālums, un arī, protams, zaudējumu tā var radīt vairāk, viņai sprāgstvielu ir vairāk nekā "Iskander"," atzina kapteinis Slaidiņš.

Ar "Kalibrs" raķetēm šauj no kuģiem. Gan šīs raķetes, gan "Kinzhal", gan "Iskander" varot aprīkot ne tikai ar parasto sprāgstvielu, bet arī ar kodolieroču galviņām.

To nekad savu raķešu aprakstos neaizmirst norādīt Krievija.

"Kalibrs" raķetes 9. maija parādē Krievijā tomēr nerāda, bet parādes noslēgumā goda lieta ir visai pasaulei parādīt raķešu sistēmu "Jar". Milzīga un baisa, un no tās kodolraķeti Krievija var aizsūtīt pat 12 tūkstošu kilometru attālumā, uz kurieni vien vēlas. Tā mierīgi var sasniegt arī Amerikas Savienotās Valstis (ASV).       

Raķešu sistēma "Točka U"

"Otrs, protams, ir zemūdenes, kas atrodas okeānos, kuras arī bruņotas ar šīm kodolraķetēm. Tās pēc pavēles var veikt triecienus būtībā pa jebkuru zemeslodes vietu. Un trešais ir gaiss, tur nav tik jaudīgas šīs raķetes, bet arī viņas spēj sasniegt mērķus. Ja tās jau gaisā lido, pielido tuvāk, tālāk – pēc vajadzības, bet tur nav tik jaudīgas šīs kodolraķetes," skaidroja Zemessardzes štāba virsnieks Slaidiņš.

Gudrās raķetes var lidot tālu un gana precīzi, bet tās ir dārgas, un Krievijas armijas lētākie risinājumi, ir, piemēram, raķešu sistēma "Točka U".

""Točka U" – tā ir iepriekšējā paaudze "Iskanderam". Tātad šaušanas attālums ir apmēram 120 kilometri. Viņa arī nav tik precīza, viņa nav gudrā munīcija. Viņai vienkārši iedod koordinātes un nokrīt apmēram, teiksim, ar 20–30 metru precizitāti. Bet viņai ir ļoti liels darbības efekts. Ja tāda "Točka" uzsprāgs, tad var rēķināt, ka gandrīz futbola laukums tiek nosegts ar šo sprādzienu.

"Smerch", "Buratīno" un "Uragan"

"Tāds vienkāršs nosaukums, "Katjuša", no Otrā pasaules kara. Šis ir daudz modernāks ierocis. Tā ir neatņemama sastāvdaļa visās Krievijas bruņoto spēku manevru brigādēs. Un nākamais ir "BM-30", tā saucamās, "Smerch"," norādīja Slaidiņš. "Smerch" ir 12 raķetes, ar tām aizsniedzamais attālums ir 120 kilometri. Ir vēl viena, var teikt, elles mašīna ar nosaukumu "TOS-1" jeb krievi to sauc par "Buratīno".

"Tās ir raķetes ar termobārisko efektu, kura pielietošana neatstāj neko dzīvu. Nekas nepaliek pāri, tātad sprāgstot tā izkaisa degmaisījumu, kas iekļūst visās iespējamās vietās. Būtībā pēc viņas pielietošanas nav izredzes. Arī slēgtās telpās, ja tur tiek iekšā šis maisījums, viņš rada ļoti lielus postījumus," raķeti "Buratīno" raksturoja Zemessardzes štāba virsnieks Slaidiņš.

Šo sistēmu uzliek uz tanka "T72" vai "T90", raķešu šāviena attālums no 600 metriem līdz sešiem kilometriem, un iznīcinātā platība – ar vienu šādu 24 raķešu zalvi – 40 tūkstoši kvadrātmetri jeb seši futbola laukumi.

Krievijas armija šo esot pielietojusi Mariupolē.

"Tas ir video apstiprināts, ka viņi šāva pa pilsētu, nerēķinoties, ka tur ir civiliedzīvotāji. Tas arī skaitās kara noziegums, vai viņš ir puse uz pusi, viņu var pielietot, bet, no otras puses, ir kaut kādi ierobežojumi, kad tu nevari viņu pielietot," sacīja kapteinis Slaidiņš.

Vēl viens pavisam vienkāršs veids, kā nodarīt postījumus, un ko Krievija arī praktizē, proti, kaujas lidmašīna un sprāgstvielu jeb bumbu mešana no augšas.

"Tās ir pārsvarā divas galvenās, tās ir 500 kilogrami un 1000 kilogrami. Protams, precizitātes nav. Var lielā ēkā trāpīt, bet tā nav gudrākā munīcija. Otrkārt, pilots ļoti labi saprot, ka ir kaut kāda pretgaisa aizsardzība, viņš ceļas augstāk un met to bumbu no lielāka augstuma. Jo viņš met no lielāka augstuma, jo precizitāte krītas. Bet te nevajag varbūt par to domāt, ka viņiem kaut precizitāte ir vajadzīga," piebilda Zemessardzes štāba virsnieks.

Spilgtākais, ir, piemēram, Mariupoles bērnu slimnīcas pagalms. Eksperta vērtējumā, tur bijušas 1000 kilogramu sprāgstvielu.

Vēl var izmest kasešu bumbas.

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir paziņojusi – viņu rīcībā esot pierādījumi, ka Krievija to ir darījusi.

"Kasešu jeb klāsterbumbas nozīmē, ka palaistais lādiņš sadalās daudzos mazos, kas uz zemes neuzsprāgst, bet veido sava veida mīnu lauku. Šādus lādiņus var mest gan no lidmašīnām, gan arī ielādēt jau minētajās raķešu sistēmās "Uragan" un "Smerch" un aizšaut 120 kilometru attālumā.

Daudzas pasaules valstis šo ieroču veidu ir apņēmušās neizmantot, bet ne Krievija un arī ne Ukraina

Galvenie Ukrainas lietotie ieroči

Kā var stāvēt pretī šādai Krievijas armādai? Tanki, raķešu metēji, lidmašīnas. "Aizliegtais paņēmiens" aplūkoja arī  galvenos ieroču veidus, ko lieto ukraiņi, aizsargājoties un cenšoties iznīcināt Krievijas armiju. Un kādu militāro tehniku ukraiņiem šobrīd ir sadāvinājušas rietumvalstis, pārsvarā NATO bloka dalībvalstis?  Tā ir katras valsts brīva izvēle, vai un ko dāvināt, un NATO to īsti nekoordinē.

To apstiprināja arī Latvijas vēstnieks šajā organizācijā.

"Ir trīs līmeņi. Pirmais ir humanitārā palīdzība, un arī NATO ir koordinācijas centrs, kas šo informāciju apkopo no Ukrainas puses, no tiem pieprasījumiem, kas nāk no Ukrainas, un tālāk jau nodod valstīm. Otrs ir militārais aprīkojums – visas bruņu vestes un dažāda veida aprīkojums, kas nav ieroči, un trešais ir letālie ieroči. Otrais un trešais ir valstu individuāla rīcība, individuāls atbalsts, reaģējot uz to, ko Ukrainā lūdz tajā brīdī," skaidroja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks NATO Edgars Skuja.

Kas ukraiņiem šobrīd ir?

Ieroči pret tankiem. Pirmkārt, tā ir pašu ukraiņu ražotā prettanku raķešu sistēma "Stugna P", kas ar aptuveni 30 kilogramu smagu lādiņu tanku var aizsniegt divu kilometru attālumā.

Tad seko virkne rietumvalstu dāvinājumu, un prettanku raķešu sistēmas ir vienas no populārākajām. Britu "NLAW", dāvana no Francijas – viņu sistēma "Milan", Nīderlande nosūtījusi "Panzertfast", kanādieši – "Karl Gustav", tad vēl spāņu – "Instalaza". Dānija un Norvēģija sūtīja ieroci "M72", bet visdāsnākā bijusi ASV ar savu prettanku šaujamo "Javelin", kas aizsniedz tanku divarpus kilometru attālumā.

Vēl šajā karā Ukrainas armijai ir pieejami ukraiņu padomi, kā tankus vai krievu bruņumašīnas uzvarēt ar Molotova kokteiļiem – kur un cik ir jāmet. Vienīgi tas nozīmē būt tankam teju blakus.

"Tas ir tāds revolucionārs ierocis, ko var izveidot pavisam ļoti vienkārši un lēti. Jā, tur vajadzīga pudele, degviela, benzīns, un eļļa. Tas ir pats vienkāršākais, sajaucot kopā, lupatiņa iekšā. (..) Viņa ir efektīga un varbūt nerunāsim, ka vienu uzmet, tas varbūt neko nedos [efektu], bet, ja tur, kā mēs redzējām, lido 10, 20, 30, tad tam tankam arī nav izredzes nekādas. It sevišķi, ja tas iebrauc pilsētvidē, tas nevar manevrēt, tad tur ir lielas problēmas," sacīja Zemessardzes štāba virsnieks Slaidiņš.

Pretgaisa aizsardzības raķešu iekārta "Stinger"

Pret helikopteriem un zemu lidojošām lidmašīnām visbiežāk dzirdētais ierocis – pretgaisa aizsardzības raķešu iekārta "Stinger". Jāatgādina, ka tādu Ukrainai uzdāvināja arī Latvija, un ne vienīgā. Arī Dānija, arī Lietuva, arī ASV, arī vēl citas valstis. Galvenais "Stinger" darbības princips – uzliec uz pleca un šauj.

Bez liekas tēmēšanas raķete dodas pati uz siltumu izstarojošu objektu gaisā.           

"Tieši tā, viņa paņem mērķī, izšauj, un raķete aiziet pati. Protams, Krievijas bruņoto spēku lidmašīnas, lidaparāti ir aprīkoti ar šīm aizsardzības tā saucamām svecītēm, ko viņi met ārā, lai nojauktu šim "Stinger" to mērķi, jo viņš reaģē uz siltumu. Tātad šīs svecītes izlido, un "Stinger" var uzķerties uz šīm māņu munīcijām un aiziet mērķim garām. Tāpēc arī efektīvāk šaut divas, trīs raķetes, un viena noteikti ķers mērķi. Tā arī bija pie Hostomeļas pirmajā dienā, kad no sākuma ukraiņi šāva pa vienam. Zaudējumi Krievijā nebija tik lieli, un, kad sāk pielietot divas, trīs, tad jau tas notriekto lidaparātu skaits krasi pieauga," skaidroja Slaidiņš.

Raķetes aizsniedzamais attālums – aptuveni 3,5 kilometri, augstāk gan lidmašīnu neaizsniegt.

Slaidiņš norādīja, ka "Stinger" esot efektīvs pret helikopteriem un Krievijā tā saucamajiem "šturmovikiem" – lidmašīnām, kas atbalsta sauszemes operācijas. Tās lido zemu, tātad ar "Stinger" tās varot ietekmēt.

"S300"

Ja vajag ko notriekt augstāk, tad ir veselas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas ir daudz sarežģītākas.

"Tas ietver sevī radarus, kas nosaka šo mērķi, komandvadības sistēmas, kur pienāk visa informācija, no komandas vadības sistēmām aiziet uz šiem raķešu divizioniem. Tas, protams, ir virs 10 kilometriem jau, kur var pielietot šos ieročus, lai aizsargātu savu gaisa telpu. Tur, protams, nāk iekšā arī daudz jaudīgāka sistēma – "S300", kas ir ukraiņu rīcībā," skaidroja Slaidiņš.

Izskanējis, ka kopā Ukrainai vismaz kara sākumā bijuši 24 šādi "S300" kompleksi, bet, cik to ir tagad, nav zināms. Tāpat ir izskanējis, ka četras "S300" iekārtas varētu piegādāt Slovākija.

Krievija savukārt šajā ziņā parādē lielās, ka tai ir modernāka – jau "S400" versija. Ir vēl arī "Pancir" pretgaisa aizsardzība sistēma, vēl ir "Tors" un arī "BUK". Pēdējie gan ir arī Ukrainai, ko 2016. gadā izrādīja paši ukraiņi.

"Tas ir, teiksim, padomju laika ražojums, protams, nepārtraukti modernizēts, palielinot raķešu šaušanas augstumu, bet būtībā jau viņš ir tāds diezgan efektīgs, proti, virs 10 kilometriem viņš var noteikt jebkuru gaisa mērķi," skaidroja virsnieks Slaidiņš.

Tiesa, visas šīs iekārtas no pretinieka ir rūpīgi un regulāri jāslēpj, un cita ir mobilāka, cita mazāk.

"Protams, viņš rada starojumu, līdz ar to viņš pats var kļūt par samērā vieglu mērķi. Tāpēc, protams, es domāju, ka Ukrainas gadījumā viņi maina visu laiku šīs dislokācijas vietas, visu laiku kustībā," piebilda virsnieks.

Galvenā šo raķešu sistēmu aizsardzība ir pret augsti lidojošām kaujas lidmašīnām, kas ved kādu munīciju. Tiesa, ar "buku", kā zināms, 2014. gadā no Ukrainas separātistu kontrolētās teritorijas tika notriekta arī pasažieru lidmašīna "Malaysia Airline", bet ar modernākajām sistēmām var pārķert arī raķetes, piemēram, jau pieminētās "Iskander", proti, notriekt tās, esot vēl gaisā.   

Ukraiņiem piederošā "S300" sistēma pēc standarta it kā raķešu pārķeršanai nav paredzēta, bet ukraiņu militārpersonas norādījušas, ka sistēma ir modernizēta, un kopš kara sākuma vismaz 14 reižu ir izdevies notriekt arī Krievijas raķetes. Tiesa, pēc ASV Aizsardzības departamenta aplēsēm, kopā līdz marta vidum Ukrainas virzienā raidītas ir vairāk nekā 900 Krievijas raķetes, un 14 ir pārtvertas.

Droni

Vēl pēdējais ierocis, kas ir bieži piesaukts šī kara kontekstā, ir drons. Kopumā droni mēdz būt dažādi un ar dažādām funkcijām. Ir tādi, kas domāti tikai pretinieku izlūkošanai, ir droni – kamikadzes, kas krīt uz pretiniekiem un sprāgst, un paši ir beigti.

Šādus dronus kamikadzes, kas saucas "Switchblade", Ukrainai apsolījusi piegādāt ASV.

Vēl ir tā dēvētie "trieciendroni".

"Ukraiņu pusē mēs redzam – tas ir "Bayraktar", kas tiešām jau ļoti labi sevi parādīja. Mēs zinām 2020. gada Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktu, ko viņš spēja nodarīt, ļoti lielas problēmas Armēnijas un Kalnu Karabahu bruņotajiem spēkiem, un arī šeit, Ukrainā, viņi darbojas pietiekami efektīvi, viņi ir iedzinuši Krievijas bruņotajiem spēkiem diezgan lielu respektu," stāstīja Slaidiņš.

"Bayraktar" var nolidot līdz pat 200 kilometriem, lido apmēram piecu kilometru augstumā, ar savu lādiņu var būt nāvējošs tankam, var iznīcināt arī pretgaisa aizsardzības sistēmu.

"Šāda veida iekārtas parādīšanās kaut kur dziļā aizmugurē vai, kolonnai ejot, tu nezini, no kurienes tev šauj, zinot, ka ienaidnieks vēl tālu, un tad pēkšņi sāk tava tehnika sprāgt, liesmot, rodas zaudējumi. Tas jau ir viņu galvenais uzdevums," stāstīja Slaidiņš.

Ukrainā pirms kara dzīvoja ap 40 miljoniem cilvēku, izmēra ziņā tā ir lielāka par Franciju. Lielākās pilsētas – Kijiva, kas atrodas Ukrainas ziemeļos ar aptuveni 2,8 miljoniem iedzīvotājiem, un Harkiva, kurā mīt 1,4 miljoni  iedzīvotāju. Trešā lielākā – pilsēta Melnās jūras krastā Odesa ar vienu miljonu iedzīvotāju.

Ziemeļos Ukraina robežojas ar Baltkrieviju un Krieviju, austrumos – ar Krieviju, bet rietumos ar Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un Moldovu.

Pirms un pēc

Teritoriālā situācija pirms 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā:

• Krima ir Krievijas kontrolē, kaimiņvalsts to "nozaga" Ukrainai vēl 2014. gadā.
• Ukrainas austrumu daļā no ukraiņiem atkarotās un pašpasludinātās Luhanskas un Doneckas tautas republikas, kas aizņem daļu no šo reģionu robežām, droši var teikt – arī ir Krievijas kontrolē.

23. martā,  mēnesi pēc Krievijas armijas invāzijas Ukrainā, Krievija savā kontrolē ir pārņēmusi Ukrainas robežas teritorijas, kas pieguļ Krievijai – kopumā aptuveni 2000 kilometru garumā. Visdziļāk Ukrainā Krievijas karaspēks iegājis dienvidos.

Kā zināms, šeit tas iekarojis ostas pilsētu Hersonu, arī Berdjansku un Melitopoli, šobrīd notiek cīņas par Mariupoli, kas ir aplenkta, bijuši arī mēģinājumi iet uz Odesu no jūras puses, bet nesekmīgi..

Austrumos – paplašināta kontrolētā teritorija Luhanskas apgabalā, savukārt ziemeļos kaut kādas teritorijas it kā ir pārņemtas, bet nav ieņemta neviena plaši apdzīvota vieta.

Krievija ir atdūrusies gan pret Čerņihivu, gan pret Harkivu, pret Sumi, kā arī apturēts virziens uz Kijivu no Baltkrievijas puses.

"Aizliegtais paņēmiens" secināji, ka pēdējo nedēļu laikā šī karte būtiski nav mainījusies, daudziem ekspertiem izsakot pieņēmumu, ka Krievija iesprūdusi, ka Krievija ietur pauzi, ka Krievija domā, ko darīt tālāk.

Eksperti: Krievija iebrukumu plānoja kā vieglu pastaigu

Militārā bloga "varabungas.camp" autors un NBS rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš sprieda, ka iesaistītā personāla skaits bijis pietiekams tādam attīstības notikumu scenārijam, kādu redzējām 2014. gadā Krimā.

"Praktiski nekādas pretestības, neviena šāviena, garnizoni padodas, iedzīvotāji gavilē, bet tieši šī plāna versija, viņa diezgan nereālistiska izrādījās. Pie normālas plānošanas viņai būtu jāparādās, ka viņa nav reālistiska un uz viņu paļauties nevar, bet tas tikai nozīmē, ka šī vecā padomju kārtība, kas Krievijas armijā ir palikusi, kad "priekšnieks zina labāk", kad nenotiek diskusija, kad atnāk čekisti un pasaka – būs tā, mūsu apsvērumi ir šādi," sacīja Vērdiņš, piebilstot, ka

viss tika balstīts uz to, ka pasākums būs kā viegla pastaiga.

"Mēs atceramies, kā viņi ieņēma Hostomeļas lidlauku ar specvienībām, uzreiz momentā pārsūtīja uz turieni lielu skaitu desantnieku. Viņi domāja, ka ieņems lidlauku, viss būs apkārt mierīgi, un tad viņi lielā gaitā sūtīja lielo floti, "IL-19" lidmašīnu ar desantniekiem, ar kuriem acīmredzot bija domāts ātri ieiet Kijivā, sagūstīt, nomainīt, iznīcināt valdību un tad attiecīgi vienmērīgi kustēties gar visu robežu, kur tad viņus pozitīvie un apmierinātie ukraiņi sagaida kā atbrīvotājus," atgādināja bijušais Latvijas NBS Sauszemes spēku komandieris, atvaļināts pulkvedis Igors Rajevs.

Rajevs norādīja, ka arī,

mēģinot ieiet Harkivā, kas ir otra lielākā pilsēta un ļoti krieviska pilsēta, krievi gaidījuši pilnīgi citu sagaidīšanu no ukraiņu puses.

"Viņi gāja un reāli sāka "šturmēt". Viņi domāja, ka tas sanāks ļoti viegli, jo tur arī lielākoties bija specvienības un vieglās kājnieku vienības, kuras nozīmē, ka viņi domāja iziet vieglā pastaigā, ka izdosies ieņemt pilsētu. Bet pretī stājās mehanizētās ukraiņu kājnieku vienības," turpināja Rajevs.          

"Atcerieties – Irākā bija tāda Mosulas pilsēta, kurā bija nostiprinājušies "Daesh" teroristi, viņu bija 3–5 tūkstoši. Mosulas izmērs ir aptuveni tā kā Rīga, līdz vienam miljonam iedzīvotāju. Lai viņu ieņemtu, pusgadu lenca, pusgada laikā ieņēma, tas grupējums, kas tika izveidots ap Mosulas pilsētu, bija kaut kur 125 tūkstoši. Tā ir tikai viena pilsēta. Jūs varat iedomāties, ja mēs skatāmies uz karti, redzam tādas galvenās pilsētas kā Kijiva, Harkiva, Mariupole, Odesa, tad jūs varat iedomāties, ka uz katru no šādām pilsētām būtu jāplāno aptuveni 100, 150 tūkstošu liels grupējums," savukārt stāstīja Vērdiņš.

Un vēl jau armija līdz pilsētai ir jānogādā, kas nozīmē – piegāžu ķēdes kļūst garākas, tās ir jāplāno, un būtiski ir arī, cik plašs ir ceļu tīkls. Ja jau Krievija neplānoja īsti karot, tad ko tur daudz plānot apgādi?

"Jāsaka atklāti, ziemas beigas, pavasara sākums nav labākais laiks plašām operācijām,"

piebilda Vērdiņš.

Viņš norādīja – tas nozīmē, ka, lai manevrētu ar lielām vienībām, nāksies šķērsot laukus, kuri, pavasarim iestājoties, atkusnī var pārvērsties par šķērsli – ne tik daudz kāpurķēžu tehnikai, cik pavadošajai riteņu tehnikai – degvielas vedējiem, evakuatoriem, evakuācijas mašīnām – sanitārās evakuācijas mašīnām.

"Krievijas karaspēks centās virzīties uz galvenajām pilsētām pa galvenajiem ceļiem, nenobraucot no lauka. Pavirzoties no robežas kaut kur, kad sākas vērā ņemams pārgājiens – 100, 150 kilometru prom no savas aizmugures, Krievijas karaspēks ir sastapies ar loģistikas problēmām, it īpaši degvielas pievešanu. Degvielas konvoji tika apšaudīti, iznīcināti, un tā kāpurķēžu tehnika, kas tika uz priekšu, palika nekustīga," skaidroja Vērdiņš.

Savukārt Igors Rajevs piebilda, ka apgāde Krievijai ir vājš posms, jo viņi vienmēr uzticoties dzelzceļam. Savukārt dzelzceļš piegādā maksimāli tuvu kaujas vienībām un tad transporta vienības to novirza uz kaujas vienībām.

"Tāpēc ukraiņi pareizi dara, ka iznīcina dzelzceļa infrastruktūru,"

sacīja Rajevs.

Dienvidos gan Krievijai ar to visu ir veicies labāk. Pirmkārt, var saprast, ka Krievijai ir svarīgi nošķirt Ukrainu no Melnās jūras, te armija arī ir profesionālāka, un palīdz arī Krimas aizmugure. "Krimā ir attīstīts lidlauku tīkls, arī no Rostovas diezgan droši var atlidot lidmašīnas, neieejot Ukrainas pretgaisa aizsardzības telpā. Tas nozīmē, ka atbalsts no gaisa tika nodrošināts, un šajā diezgan līdzenajā stepē, kas ir posmā no Krimas pussalas līdz Dņepras krastiem, šis uzbrukums bija veiksmīgs," sacīja Vērdiņš.

"Dienvidos, jā, dienvidos viņiem izdevās ieņemt kritiskās pārejas pāri Dņeprai, Dņepras upei, kas ļāva viņiem iziet uz otra krasta Hersonas novadu, uz Mikolajivas novadu. Bet, kā mēs redzam, tālāk viņiem to spēku aptrūkās, jo ukraiņi ļoti veiksmīgi pārvietoja spēkus," sacīja Rajevs.

Šeit Krievija ļoti cītīgi centusies nodrošināt arī piegādi ar dzelzceļu par spīti tam, ka ukraiņi dzelzceļa līnijas spridzina.

"Ļoti daudzās vietās krievi, viņiem ir tāds dzelzceļa karaspēks, kurš tad ļoti aktīvi darbojas ar dzelzceļa līniju atjaunošanu. Tas viņiem izdevās virzienā uz Melitopoli, tad uz Hersonu. Atcerieties, pašā sākumā pat bruņuvilciens tur parādījās. Visi domāja, kā krievi to izmantos. Nē – viņi vienkārši izbrauca, lai pārbaudītu dzelzceļu, kur viņš var braukt un kur nevar braukt. Izpētīja vietas, kuras vajag atjaunot, un tad devās spēki, kuri atjaunoja sistēmu," skaidroja Rajevs.

Krievijas armijai ir vāja morālā sagatavotība

Savukārt NBS rezerves kapteinis Vērdiņš norādīja, ka vēl viena lieta, ko gribētu pasvītrot, bija pašu kareivju, Krievijas kājnieku, morālā sagatavotība šādam karam.

"Saprotams, ka Krievija ir centusies savākt visu, kas viņiem bija pa rokai, lai izveidotu 200 tūkstošu karaspēku. Tur ir elitāras vienības, augsti apmācītas vienības, bet tur ir arī otrā ešelona vienības, kuras neizceļas ar īpašu apmācību līmeni, neizceļas ar kaujas garu un kaujas sparu. Kā var redzēt no video, kas šobrīd nonāk ar kara gūstekņiem, viņi īstenībā nav "indoktrinēti", nav gatavi šādam netaisnīgam karam, kas saistīts ar iebrukšanu svešā teritorijā, civiliedzīvotāju iznīcināšanu un tamlīdzīgi. Tur ar viņiem bija jāstrādā dažus mēnešus, lai izskalotu smadzenes tādā pakāpē, ka viņi to var darīt bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Var redzēt, ka ir šoks, viņi nav gatavi šādam karam, tas rezultējas ar to, ka vismaz pagaidām viņi nav saņēmušies, pārvarējuši pirmo šoku, nav apbružājušies kaujā," stāstīja Igors Rajevs.

Viņš turpināja, ka, ja minētais plāns "A" īsti nestrādā un acīmredzamu panākumu nav, tad rezerves plāns krieviem diemžēl esot viens un tas pats. "Šī armija vienmēr balstījās uz ļoti lielu uguns, artilērijas pārsvaru daudzstobru raķešu sistēmās. Tad, kad viņi iznīcina visu, kas var kustēties, viņi sūta uz priekšu tanku vienības, kuras pārbrauc pāri tam, kas ir palicis dzīvs. Tagad ar zināmām veiksmēm, neveiksmēm, bet principā tāds ir vispārējais kaujas redzējums, kā viņi darbojas Ukrainā," skaidroja Rajevs.

Savukārt Mārtiņš Vērdiņš uzsvēra, ka tieši tāda pati taktika tiekot izmantota Sīrijā, un ar šīs taktikas palīdzību Asada režīms ne tikai ir saglabājis sevi, bet arī ir atguvis kontroli pār lielāko daļu Sīrijas.

"Principā tas, ko mēs redzam šobrīd Ukrainā, ir Sīrijas taktikas pārnešana uz Ukrainas teritoriju, ko daudzi nav gaidījuši, ņemot vērā, ka Krievijai 21. gadsimtā būtu jābūt lielākam sentimentam pret tiem krieviski runājošiem Ukrainas pilsoņiem, ne tikai – arī Krievijas pilsoņiem, kas tur atrodas – mierīgos iedzīvotājus. Jo pārnest Sīrijas taktiku uz Ukrainas teritoriju, to daudzi negaidīja, jo uzskatīja Kremļa režīmu par daudz civilizētāku, nekā viņš ir izrādījies," piebilda Vērdiņš.

Un Krievija šobrīd savas dusmas, kā zināms, pilnā mērā izlādē Mariupolē, iznīcinot visu pēc kārtas. Mariupoles ieņemšana arī svarīga tālākiem mērķiem. Igors Rajevs norādīja, ka galvenais iemesls ir tāds, lai nodrošinātu savu aizmuguri. "Ja Mariupole kritīs, tad visi šie spēki izbrīvosies un viņus varēs izmantot citā frontes līnijā, un tā ir tā vistrauslākā, visvājākā lieta visā šajā karā, jo uz doto brīdi it kā izveidojas tas līdzsvars visas frontes garumā," sacīja Rajevs.

Ļoti svarīgi ukraiņiem noturēt arī Harkivu, kas savukārt ir ļoti iekārojama ziemeļos, bet Vērdiņš norādīja, ka, runājot par Kijivas ieņemšanu, tas, visticamāk, neizdosies, ņemot vērā, ka Kijiva ir 4–6 miljonu iedzīvotāju liela.

"Tīri tehniski organizēt savākt nepieciešamos spēkus tajā apvidū, lai pilsētu triecienā ieņemtu un samaksātu par to daudz, – es nedomāju, ka tas atmaksājas. Tam varbūt ir simboliska nozīme, bet tam nav nozīmes no militārā viedokļa," piebilda Vērdiņš.

Konflikts būs garš, un to grūti prognozēt

Krievija, protams, gribētu arī Odesu, bet ar esošo karavīru resursu tas neesot reāli. 

"Ja viņi veiktu mobilizāciju, pilnīgu vai daļēju Krievijas iekšienē... Mobilizācijas rezerve Krievijai ir ap trīs miljoniem. Tie nav pirmās līnijas kareivji, kuri tika iesaistīti kaujās un tagad diezgan izsisti, viņu rindas paretinātas. Kā masa tā vienalga ir liela, un būdama apbruņota, tā ir potenciāli bīstama un tik tiešām var kaut ko līdzēt Krievijai," skaidroja Vērdiņš.

Savukārt pēc Rajeva prognozēm, Krievija, gadījumā ja kritīs Mariupole, tālāk centīsies savienot savu armiju dienvidos ar armiju ziemeļos, kartē no Dņipras – labajā pusē.  "Vai viņiem izdosies savākt šos spēkus un vai izdosies laicīgi savākt, vai vispār tas uzbrukums no divām pusēm izdosies, tas pagaidām ir jautājums. Mēs redzēsim – situācijas attīstība to visu parādīs. Ja viņš būs veiksmīgs no krievu puses, tad diemžēl mēs redzēsim, ka tā situācija būtiski pasliktināsies Ukrainā. Ja uzbrukums nebūs veiksmīgs, tad tā būs ļoti liela izgāšanās krievu armijai. Tad diemžēl vienīgā iespēja, pie kuras viņiem būs jāķeras, tā ir mobilizācija," atzina Rajevs.

Padomju sistēma nav izskausta

Viņš norādīja, ka konflikts būšot garš, un tas šajā gadījumā ne tik daudz atkarīgs no ukraiņu pretestības, bet gan no Krievijas politiskās vadības stūrgalvības. "Jo uz doto brīdi es neredzu nevienu viņiem pieņemamu politisko veidu, kādā veidā viņi var izkļūt no šī konfliktā ar uzvarētāja statusu. Un Putins noteikti nepieļaus, ka viņš kļuvis par lūzeru, un tas nu diemžēl nozīmē, ka viņi turpinās pumpēt savus spēkus iekšā Ukrainā un turpinās savus uzbrukumus pa visu fronti," piebilda Rajevs.

"Otrajam vilnim viņi gan jau kaut ko salasīs, bet grūti būs. Padomju sistēma no Krievijas armijas nav izskausta. Mēs redzam to korupciju, pārtikas devas ar novecojušiem termiņiem, ko mēģina norakstīt uz karu. Mēs redzam nepilnīgus kaujas komplektus, mēs redzam neejošu tehniku, mēs redzam ķīniešu ražojuma lētākās riepas, kuras plīst pie pirmā pārbaudījuma. Tā tālāk un tā joprojām," savukārt sacīja Vērdiņš.

Viņaprāt, vairs nebūs runas par to, ka viņi grib nomainīt režīmu Ukrainā un aiziet līdz Ļvivai.

"Savācot visu, ko var, var runāt par vienu vai otru pilsētu, kuru var mēģināt censties tomēr savākt un paturēt, izmantojot to kā kārti sarunās par kaut ko," piebilda Vērdiņš.

Tikmēr atvaļinātais pulkvedis Rajevs norādīja, ka ukraiņu spēki, viņaprāt, visdrīzāk palikšot pie sava pašreizējā plāna ar decentralizētām vienībām, kuras ir izmētātas pa visu valsti un kuras pagaidām pietiekoši sekmīgi turas pretī krievu uzbrukumiem.

Vērdiņš norādīja, ka šobrīd, lai kā negribētos, lai tā notiktu, bet viņš neredzot iespēju, ka Ukrainas karaspēks dosies plašā pretuzbrukumā atbrīvot visu savu teritoriju.

"Mazliet tālākā nākotnē par to varētu runāt. Pašreizējā brīdī izskatās, ka Krievija mēģinās nostiprināties, it īpaši dienvidos, kur viņiem tas ir vislabāk izdevies. Tas viņiem arī stratēģiski ir svarīgi, jo viņiem ir nepieciešama sauszemes pāreja no Krievijas teritorijas uz Krimu, ne tikai tilts," skaidroja NBS rezerves kapteinis.

Pēc viņa domām,

"Krievijas spēkus dabūt ārā no Ukrainas mierīgā ceļā" neizdosies, un tas ir iespējams tikai militārā ceļā.