Par to, vai politiķi ir nobrieduši ķerties klāt nopietnām reformām valsts drošības iestāžu jomā aizdomāties liek Bērziņa izteikumi otrdien Latvijas Radio.
Viņš ļoti skarbi kritizēja drošības iestāžu darbu, norādot, ka šīs jomas sakārtošana būšot viens no sarežģītākajiem nākamās Saeimas uzdevumiem. „Es neesmu apmierināts, tur ir daudz kas labojams un izmaināms, un arī droši koncentrējams. Tas ir viens no tiem būtībā mūsu pamatdrošības jautājumiem. Spēja novērtēt situāciju, lai varētu reaģēt. Jo neko nedod militārais spēks, ja mēs paši nesaprotam kas notiek, kurš ir draugs, kurš ienaidnieks,” sacīja Bērziņš.
Līdzīgu atziņu, tikai maigākā formā paudusi arī premjerministre Laimdota Straujuma („Vienotība”). „Tur var runāt par koncentrāciju, to, ko jau prezidenta kungs teica, ka ir ļoti sadrumstalotas šīs iestādes. Bet personīgi es neesmu speciāliste tieši šajos drošības jautājumos, bet tur ir ko darīt, tur ir ko darīt,” atzīmē Straujuma.
Detalizētākas informācijas par to, ko tieši prezidents gribētu mainīt drošības iestāžu darbā, pagaidām nav. Šobrīd Latvijā tādas ir trīs – Satversmes aizsardzības birojs, Drošības policija un Militārās izlūkošanas un drošības dienests. Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Valdis Zatlers norādīja, ka šīm iestādēm, sevišķi Drošības policijai, būtu jāpalielina finansējums, tomēr kategoriski iebilda pret to koncentrēšanu jeb apvienošanu.
„Protams var gribēties vienu superiestādi, bet tad arī riski ir vienā iestādē un tas ir daudz nesaprātīgāk, nekā šobrīd, kad ir trīs iestādes, katra ar savām funkcijām – iekšējo, ārējo un militāro,” skaidro Zatlers.
Arī drošības jautājumu pētnieks Kaspars Druvaskalns norāda, ka Latvijas drošības iestāžu kompetenču nodalījums šobrīd atbilst klasiskajam daudzās valstīs izmantotajam modelim un izmaiņas tajā būtu rūpīgi jāpārdomā. Tomēr viņš uzskata, ka valsts drošības arhitektūrā ir pat fundamentāli trūkumi.
Manuprāt, mūsu nacionālās drošības arhitektūra ir funkcionēt nespējīga pat teorētiski. Proti, tam pašam Valsts prezidentam nav smadzeņu centra, kas spētu to informāciju apstrādāt un analizēt. Pat nav štatā paredzētais nacionālās drošības padomnieks. Tieši tāda pati situācija ir izpildvarā Ministru kabinetā - ir ārštata šāds padomnieks,” saka Druvaskalns.
Viņš norāda, ka valsts augstākās amatpersonas no šīm iestādēm saņem neskaitāmus ziņojumus, bet šāda smadzeņu centra trūkums nozīmē, ka amatpersonām, plānojot valsts drošības politiku, trūkst no pašām drošības iestādēm neatkarīga eksperta padoma, kas no ziņojumiem varētu izcelt svarīgākās un akūtākās drošības jomas aktualitātes.
