LTV: Jūs pieminējāt, ka skolēnam jābūt izglītības centrā. Ko jūs ar to saprotat ļoti praktiskā nozīmē?
Gevins Daiks:
Daļai mācību vajadzētu koncentrēties uz skolēnu ambīcijām un centieniem. Ar skolēniem būtu jārunā, lai saprastu – kas viņi vēlas kļūt.
Es apzinos, ka mērķi laika gaitā var mainīties. Tomēr, ja zināt, ka skolēns vēlas kļūt par profesionālu futbolistu vai pavāru, ja būvējat mācību procesu ap šiem centieniem un palīdzat viņam sasniegt pirmos soļus, tad tiek panākts, ka skolēns pats dod aktīvu ieguldījumu savā izglītībā. Parasti - paša ieguldījums nozīmē, ka viņš daudz dziļāk iesaistās mācīšanās procesā kopumā.
Vai jums šāds plāns šķiet reāli īstenojams, ja klasē ir 20 skolēni un viens skolotājs?
Tas ir izaicinājums. Bet vienmēr atrodami paņēmieni, kā to darīt. Ja skolotājs stāv klases priekšā un vienkārši nodod informāciju grupai bērnu, tad to, protams, ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami īstenot. Bet klasē, kur skolēni ir aktīvāk iesaistīti mācību procesa veidošanā, pedagoģija strādā citādāk. Piemēram, sadalīt skolēnus grupās ar līdzīgām interesēm, un tad skolotājs katrai grupai velta laiku. Tā individuāli elementi mācībās kļūst iespējami.
Jūs minējāt, ka nākamajā starptautiskajā PISA pētījumā skolēniem varētu testēt viņu globālās kompetences. Kas ir šādu kompetenču grozā?
Šajā grozā, manuprāt, katrai valstij jānosaka, kādas zināšanas, prasmes, attieksmes un vērtības skolēnam mācīs izglītības sistēmā. Tas nav tikai zināšanu jautājums.
Ja es jums lūgtu atcerēties savu vislabāko skolotāju un tad nosaukt vārdus, kas viņu raksturo – parasti pirmie prātā “iedvesmojošs”, “gādīgs”, “laipns”, “atbalstošs”.
Reti kāds atbildēs – "gribēju, lai skolotājam labāk padotos matemātika [matemātikas mācīšana]". Attieksmes un vērtības, ko izgaismo šie vārdi, ir ļoti būtiskas! Tas neattiecas tikai uz skolotājiem. Līdzīgi varētu jautāt, kā pret tevi izturējās ārsts vai māsiņa, kā pārdevējs? Tieši attieksmes un vērtības ir joma, kuru mēs par zemu novērtējam tradicionālajā mācību sistēmā.
Jūs teicāt, ka daudzas pasaules valstis šobrīd iet izglītības pārmaiņu ceļu. Vai ir kādi kopīgi šķēršļi, ar kurām tās saskaras?
Visās valstīs, kuras iet šo ceļu, ir viens kopīgs šķērslis – mainīt pastāvošo sistēmu.
Tajā ir daudz inerces, jo esošā kārtība ir institucionalizēta – dažkārt pat līdz fiziskai pakāpei, jo daudzas skolas būvētas tieši tā, lai 30 cilvēki varētu sēdēt un klausīties, ko viens priekšā stāsta. Atrast veidus, kā gadiem būvētos rāmjus nojaukt, ir viena problēmas puse. Otra puse – paņemt skolotāju līdzi šajā pārmaiņu procesā un viņu pietiekami atbalstīt.
