Galvenokārt vidējās nozīmes ceļu tilti ir būvēti no pagājušā gadsimta 50. līdz 70.gadiem. Šie tilti ir ekspluatēti aptuveni 50 gadus, un problēmas tur ir šaušalīgas, norādīja Anitens.
"Jebkurai betona konstrukcijai 50 gadi jau ir ļoti solīds vecums. Sliktākais ir tas, ka ir sabojājušās vai arī nav laicīgi ierīkotas ūdens savākšanas sistēmas, laicīgi atjaunota izolācija, bet lielāka ienaidnieka betonam par ūdeni nav. Rezultāti ir bēdīgi, līdz pat tam, ka šie tilti var sabrukt.
Ir aptuveni 150 tilti, kas būtu jāslēdz satiksmei vai vismaz jāierobežo kustība pa tiem. 50. un 60.gados bija modē stīgbetona sijas, kurās izmantota augstas stiprības, bet ļoti tieva armatūra aptuveni sešu milimetru diametrā.
Ja normālai 22 vai 32 milimetru armatūrai norūsē pāris milimetri, tad tai nekas nenotiek, bet, kad tie milimetri norūsē sešu milimetru armatūrai, tā var pārlūzt," skaidroja Anitens.
Eksperts piekrīt, ka tiltu sakārtošana kaut ko maksā, un atgādināja - ja Latvijā uz vienu cilvēku ir sešas reizes vairāk ceļu, tad arī tiltu ir sešas reizes vairāk. "Protams, arī tilti tiek atjaunoti, taču man šķiet, ka finansējuma deficīts tiltiem ir lielāks nekā ceļiem. Liela daļa no šiem tiltiem nav remontējami, sijas ir tādā stāvoklī, ka jābūvē jauns tilts, bet tam vajag kādus 0,5 miljonus eiro," piebilda Anitens.
LETA jau ziņoja, ka no aptuveni 4500 kilometriem asfaltēto reģionālo autoceļu vairāk nekā 51% (2300 kilometru) ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. No valsts pārziņā esošajiem 972 tiltiem 248 ir sliktā, bet 145 - ļoti sliktā stāvoklī. Lielu to daļu ir nepieciešams nekavējoties slēgt, pirms neesot piedzīvotas traģēdijas.
