Ar viņas pirmās vadītās valdības pirmo gadu apmierināts bijis katrs ceturtais iedzīvotājs, kamēr ar Kučinska valdību apmierināts ir tikai katrs piektais. Un, lai gan abu valdību vērtējums bijis krietnos mīnusos, Straujumai zemākais punkts bija -39, bet Kučinskim pērnā gada beigās reitings bija pat -52.
Redzot šos aptauju rezultātus un to, cik plašu reformu fronti Kučinskis ir atvēris, rodas jautājums – kādas ir izredzes, ka valdība spēs īstenot darbus, kas iesākti veselības un izglītības jomā, arī reģionālajā un nodokļu politikā? Jo sabiedrības atbalsts ir viens no izšķirīgākajiem, tā saka divi politikas vērotāji – Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens un Egīls Zirnis, kurš ir ne vien žurnālists, bet politiski konsultējis arī Nacionālā teātra slaveno Žurku.
Kučinska valdības priekšā galvenais izaicinājums ir tieši tas pats, kas bijis arī citām valdībām pirms šīs. Vai tā iegūs iedzīvotāju uzticību?
“Cik lielā mērā cilvēki iesaistās politikā, cik lielā mērā viņi ir gatavi komunicēt ar valsti, un kaut kādā mērā tādā civilizētā veidā risināt tās sasāpējušās problēmas, cik lielā mērā viņi dialoga vietā izvēlas doties prom no Latvijas, un tikai pēc tam jau īstenībā seko visas tās nozaru politikas - veselībā darīsim tā, izglītībā šitā, nodokļos un aizsardzībā vēl kaut kā citādāk, vides aizsardzībā u.t.t.,” skaidro Ikstens.
Veiksme atkarīga arī no tā, cik pats premjers būs politiski spēcīgs, lai spētu reformas vadīt.
“Ja man jautā par Kučinska valdību, tad man ir jāsāk ar vienu līdzību – ar vienu anekdoti. Kad Eltons Džons gribēja ar Putinu runāt par geju problēmām Krievijā, Putins viņam atbildēja – ar savu valdību es pats tikšu galā! Ar to es gribēju teikt to, ka ir labāk jāzina, kas tur notiek,” saka Zirnis.
“Protams, viņš [Kučinskis] ir pieteicis labas reformas, nodokļu reformas. Viņš jau nav pirmais, kurš ir mēģinājis kaut ko reformēt. [Kādreizējais izglītības ministrs Roberts] Ķīlis arī mēģināja izglītības sistēmu reformēt. Kur viņš tagad ir? Un [pašreizējais izglītības ministrs Kārlis] Šadurskis mēģina reformēt – viņš ir viens no nepopulārākajiem. Kurš mēģina kaut ko vairāk darīt, tas kļūst nepopulārāks,” atgādina Zirnis.
Lai tā nenotiktu, ir svarīgi, vai iedzīvotāji redzēs pozitīvas pārmaiņas. Piemēram, nodokļu jomā.
“Tas princips ir taisnīgums. Par to principā netiek runāts. Un šeit es nerunāju par tādu banālu progresīvā nodokļa ieviešanu, par ko arī ir mūsu ārvalstu partneri runājuši, bet es runāju arī par taisnīgumu tādā izpratnē, ka nodokļus maksā visi. Arī šādā izpratnē mēs to taisnīgumu interpretējam. Un par to īstenībā ir ļoti maz runāts. Un te ir jautājums – cik lielā mērā šis netaisnīgums attiecībā uz nodokļiem, uz nodokļu iekasēšanu ir valsts pārvaldes iestāžu mazspējas jautājums un cik lielā mērā tam ir kaut kādas dziļākas politiskās saknes,” saka politologs.
Risks ir arī, cik spēcīga būs pašvaldību ietekme un vai Kučinskim izdosies pārvarēt pretestību.
“Tas, kas traucē Latvijai – ir ēnu ekonomika un pašvaldības. Tāda tā sajūta ir, varbūt tā sajūta tāda ir tāpēc, ka nāk pašvaldību vēlēšanas. Bet man vismaz brīžiem liekas, vai tās pašvaldības nav varenākas par valdību,” norāda Zirnis.
“Tādā veidā, ka tām partijām jārēķina, kas viņam ir izdevīgāk – atbalstīt reformu vai atbalstīt tos, kuri no tās reformas cietīs,” viņš piebilst.
Un vēl viens risks – kas notiks paša Kučinska pārstāvētās Zaļo un Zemnieku savienības iekšienē? Vai tur samazināsies Aivara Lemberga ietekme? Jo “Latvijas faktos”, kurus vada paša premjera padomnieks, sociologu pētījumi pērn rādīja Ventspils domes reitinga lejupslīdi.
“Tas domes vērtējums ir pasliktinājies. Protams, tas nav katastrofāls, bet tur ir lejupejoša tendencīte iezīmējusies, tātad tur ir problēmas ar nodarbinātību, ostā krītas pārkraušanas apjomi. Ja [mērs Aivars] Lembergs bija tas, vai daži joprojām uzskata, ka viņš ir, tā teikt, visas pilsētas balsts, tad acīmredzot tas balsts kaut kā grimst zemē. Tādi Lembergam nelabvēlīgāki rezultāti varētu arī pamainīt spēku samēru ZZS, jo tur jau šobrīd ir viena daļa politiķu, kas nav laimīgi par tām attiecībām, kādas ir izveidojušās, un, ja tur vēl būtu kāds pastiprinājums no sabiedrības puses, kura teiktu – nē, te vairs kaut kas nav kārtībā, tad tas varētu izraisīt kaut kādas lielākas kustības tur,” norāda Ikstens.
''Zaļzemnieku'' rindās līdz šim bijis redzams, ka paši ar sava premjera viedokli tur īpaši nerēķinās. Spilgts pierādījums – epizode ar eiroparlamentārietes Ivetas Grigules atrašanos ZZS sastāvā.
“Spilgtākā ir tā, ka viņš pateica, ka Grigule pārkāpusi visas robežas, un pēc tam Griguli tomēr ilgi nevarēja atlaist no tās partijas. Tas demonstrēja, kāda ir tā viņa ietekme. Bet, tā kā viņas beigās vairs nav tajā partijā, tad varbūt – labs nāk ar gaidīšanu!” spriež Zirnis.
