„Likumā ir paraudzēts, ka avotam ir aizsardzība. Un žurnālistam saņemot informāciju, viņam ir pienākums rūpēties par to, lai neuzzinātu, kas tas par cilvēku, ja viņš nevēlas, lai viņa vārds būtu publiskots. Mūsu likumā par presi skaidri teikts, ka gadījumā, ja ir nepieciešamība atklāt avotu, tad tiesa atbild uz jautājumu, vai ir jāatklāj avots. Tāds ir princips un arī starptautiskās rekomendācijas. Piemēram, 2000.gadā Eiropas Padomes rekomendācijās uzsvērts, ka žurnālista brīvība ir ļoti svarīga un attiecīgi informācija par avotiem ir jāsargā. Diemžēl, Latvijā prakse nav attīstījusies, un atsevišķi gadījumi liecina, ka mums ir problēma ar izpratni,” norādīja Judins.
Viņš arī uzsvēra, ka nedrīkst izvēlēties vieglāko ceļu un pārmeklēt žurnālista mantas, lai atklātu noziegumu. „Mūsu praktiķi uzskata, ka ir Kriminālprocesa likums, Krimināllikums, bet aizmirst, ka ir citi likumi,” piebilda Judins. Arī bijusī žurnāliste Ilze Nagla uzsvēra šo aspektu: „Man tā sajūta ir palikusi, ka vismaz prokuratūra vadās pēc viena likuma – Krimināllikuma. Pārējie likumi, tāda sajūta, ka viņiem neeksistē.”
Raidījums „Krustpunktā” arī lūdza Valsts policijas viedokli par žurnālistu avotu aizsardzību, taču policija atteicās to skaidrot. Kā norādīja Judins, arī tas liecina par izpratnes trūkumu šajā jautājumā.
„Situācijas praksē liecina, ka iztrūkst izpratnea par žurnālistu tiesībām, žurnālistu avotu aizsardzību un kritērijiem, kurus iedibinājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa un kuri mums ir saistoši. Līdz ar to, manuprāt, būtu jāstiprina tik ļoti svarīgā avotu aizsardzības izpratne un nozīme,” norādīja Lejiņa.
Jūnija vidū Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē gan komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK), gan tiesībsargs Juris Jansons norādīja uz nepieciešamajiem grozījumus likumā, lai stiprinātu žurnālistu tiesības neatklāt informācijas avotus.
