Šogad Labklājības ministrijai (LM) ir tapušas vides pieejamības vadlīnijas. Tikmēr pērn informatīvo materiālu darba devējiem par pielāgotu vidi darbiniekam ar invaliditāti izveidojis Tiesībsarga birojs. Noderīgā informācija ir publiski pieejama un var paplašināt iedzīvotāju izpratni un mazināt stereotipus par cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti.
„Protams, sabiedrībā ir ļoti daudz vēl jārunā un jāstāsta. Arī šīs mūsu vadlīnijas noteikti varētu būt vēl vairāk un vairāk izplatītas,” Tiesībsarga biroja Sociālo tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska stāsta, ka pēc cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības izvērtējuma nolēma sniegt ļoti praktisku informāciju darba devējiem par šiem cilvēkiem.
Tā pērn tapa vadlīnijas pielāgotai darba videi darbiniekiem ar invaliditāti. „Pirmkārt, ir svarīgas katra darbinieka prasmes, nevis viņa invaliditāte. Tātad tas, ko viņš spēj izdarīt, un nekādā gadījumā tas, ka cilvēks ar invaliditāti būs, teiksim, sliktāks darbinieks,” pauž Rezevska. “Viņš visnotaļ var būt pat labāks darbinieks un centīgāks nekā, ja tā var teikt, vidusmēra cilvēks parastais. Tas, ko mēs savās vadlīnijās pirmkārt uzsvērām, ka protams, katrā gadījumā, strādājot ar jebkuru cilvēku pēc būtības, vispirms būtu jāņem vērā viņa individuālās vēlmes. Lai tās noskaidrotu, vislabāk ir pašam cilvēkam pavaicāt, kas tad viņam darba vidē būtu vispiemērotākais un kas būtu nepieciešams,” norāda Tiesībsarga biroja pārstāve.
Ieteikumi vēsta arī par saskarsmi ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, un tas ir noderīgi ne tikai darba devējiem. Piemēram, sadaļā par darbiniekiem ar redzes grūtībām aicina uzrunāt cilvēku vārdā. Vietās, kur ir vairāki cilvēki, darbinieks var nezināt, ka tiek uzrunāts.
Tikmēr LM šogad laidusi klajā savas vides pieejamības vadlīnijas. Tās paredzētas arhitektiem, inženieriem, celtniekiem, ēku īpašniekiem, politikas veidotājiem un citiem. Ar tur apkopotajiem ieteikumiem ir iespēja veidot būvvides objektus, kas būs ērti ikvienam. „Arī vājdzirdīgiem cilvēkiem ir nepieciešami pielāgojumi,” saka ministrijas eksperte Inese Vilcāne. “Tās ir, piemēram, akustiskās cilpas telpās, konferenču telpās un sanāksmju telpās, darba telpās. Akustiskās cilpas ir ierīces vai sistēmas, kas tiek ierīkotas telpā, lai uzlabotu skaņas kvalitāti un lai cilvēkiem, kuri lieto, piemēram, dzirdes aparātus, novērstu apkārtējos trokšņus,” saka Vilcāne.
Svarīgi, lai ikviens cilvēks varētu izmantot tās pašas iespējas, ko pārējie, vērtē cilvēku ar invaliditāti pārstāvošās organizācijas „Apeirons” vadītājs Ivars Balodis.
„Bieži vien ir tā, ka pie mums atnāk cilvēks un saka: „Nu jā, tā vides pieejamība mums ir jāievēro, un tā ir ārkārtīgi dārga.” Un tad, ejot projām: „Tas bija tik vienkārši!” Izrādās, ka reizēm nevajag būvēt milzīgus dārgus liftus, dārgus pacēlājus. Reizēm tā ir uzbrauktuve, kas ir nepieciešama, varbūt nedaudz platākas durvis, bet reizēm tā ir vienkārši loģistika, kā tu šo pakalpojumu organizē,” stāsta Balodis.
Turklāt pieejama vide neattiecas tikai uz cilvēkiem ar invaliditāti. Runa ir arī par vecāka gadagājuma cilvēkiem, vecākiem ar maziem bērniem un citiem. Ja rēķina šādi, tad vides pieejamība attiecas vai kādreiz attieksies uz ļoti lielu sabiedrības daļu. Par to dažkārt izpratnes trūkstot.
