Politisko partiju reģistrā redzams, ka to skaits mērāms septiņos desmitos. Taču atsijājot tās, kuras nekad nav reāli pretendējušas uz vietu parlamentā vai novadu vadībā, pāri nepaliek daudz. Tāpēc par lielu politisko sadrumstalotību Latvijā nevar runāt - atzīst uzrunātie politikas pētnieki Jānis Ikstens un Valts Kalniņš.
Pētnieku domas gan atšķiras partiju spēju pārstāvēt plašākas sabiedrības intereses. Valts Kalniņš uzskata – pārsvarā Latvijas partijas ir šauru interešu grupu vēstnieki parlamentā un novadu vadībā. Partiju biedru sarakstu garumi nav diez cik iespaidīgi. „Kā tāds augs ar seklām saknēm tā partija uzaug kaut kur, uznāk stiprāks vējš, viņu aizpūš, atkal tā vietā uzaug kaut kas cits. Viņu saknes sabiedrībā ir seklas, piederības sajūta nosacīti normālam vidusmēra pilsonim ar partijām nav nekāda,” skaidro Kalniņš.
Partiju augstais mirstības rādītājs saistīts tieši ar vārgajiem rezultātiem vēlētāju interešu un cerību attaisnošanā. Šim viedoklim pētnieks Jānis Ikstens pievienojas, taču norāda - ir arī spēki un personālijas, kas politiskajā arēnā darbojas jau ilgi.
„Tas liecina tikai par to, ka partijas joprojām turpina pārstāvēt lielu daļu sabiedrības. Latvijā kaut kā ir iesakņojies mīts par to, ka ir jābūt milzīgām partijām, ar ļoti lielu biedru skaitu, lai kaut ko pārstāvētu. Pretējā gadījumā tās ir sīkas interešu grupeles, kuras pārstāv dievs zina ko. Jāteic, ka šis ir 19.gadsimts beigu priekšstats par politiskajām parijām,” norāda Ikstens.
Partiju biedru skaita samazināšanās vērojama lielākajā daļā Eiropas valstu. Taču Kalniņš uzskata – daudzskaitlīgas partijas ir dzīvotspējīgākas ne tikai no interešu pārstāvniecības viedokļa.
„Tad, kad kaut kādas personāliju intereses saduras, tad partijas viegli kļūst iekšēji trauslas, kas nevarētu notikt organizācijā, kurā ir liels biedru loks un kur šie biedri reāli piedalās organizācijas darbā. Jo tad, ja rodas kaut kādas pretrunas vadības vai iekšējās elites sastāvā, tad biedru loks to stabilizē un partijas iekšienē tas izrisinās. Latvijā tas tā nav,” atzīmē Kalniņš.
Kopumā mūsu sabiedrības politiskā iesaistīšanās joprojām ir pārlieku pasīva. Pētnieks to salīdzina ar kardiogrammu – esam spējīgi krīzes brīžos mobilizēties un uz pāris dienām būt politiski ārkārtīgi aktīvi, bet tad līkne atkal noslīd līdz vienmērīgi zemai atzīmei.
