Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers Latvijas Televīzijai uzsvēra, ka abu valsts vadītāju runas esot bijušas līdzīgas, taču Valsts prezidenta runā esot bijušas vairāk nenoteiktības. Ja Valsts prezidents cilvēkiem novēl redzējumu, apņēmību, pašpaļāvību, tad cilvēki vēlas zināt, kā to sasniegt, skaidroja profesors.
"Tas jautājums varētu būt runas klausītājiem – kā to izdarīt? No vienas puses visi tam piekrīt. Nebūs neviens, kurš teiks: "Nē, nē, man to nevajag, ne rūdījumu, apņēmības man ir par daudz, bet pašpaļāvības tā kā par maz." Bet starpība tāda, ka Kariņš ieviesa lielāku skaidrību. Tur bija programmatiski virzieni," norādīja Austers.
Viņaprāt, valdības vadītāja gadu mijas uzruna šajā ziņā bijusi saprotamāka, jo premjers izcēlis klimata pārmaiņas, minējis palielināto finansējumu zinātnei un izcēlis izglītības nozīmi.
Austers paskaidroja: "Tas, kas cilvēkus kaitina, ir nenoteiktība, kas nepatīk. Pat, ja viņi to nevar nosaukt vārdā. Bet tas, kas kaitina, ir nenoteiktība un neskaidrība. Ko jūs sakāt, ko mums darīt? Reizēm jau tu nezini, ko darīt, bet šeit bija kaut kādas lietas, pie kā vajadzētu strādāt, lai visi labāk varētu sagaidīt 2023. gadu."
Tikmēr Ilmārs Šlāpins Latvijas Televīzijai pauda uzskatu, ka valsts vadītāju uzrunas ar katru gadu kļūst sterilākas un tukšākas.
"Ne Kariņš, ne Levits neizteica līdzjūtību mirušo, kas pandēmijas laikā nomiruši Latvijā, radiniekiem. Tā vietā Kariņš mēģināja parādīt, ka viss notika ļoti labi. "Mēs esam gudri, mēs esam spējīgi, mēs varam," viņš saka. Atkārtojot gandrīz burtiski Vairas Vīķes-Freibergas mēģinājumu iedvesmot latviešu tautu," norādīja Šlāpins.
Viņš uztvēris premjera runā vairākus atslēgas vārdus, kas varētu sabiedrībai kalpot kā vērtības – piemēram, pieņemšana un iesaiste, taču šiem vārdiem no valdības puses, viņaprāt, ir jāseko konkrētiem darbiem. Viņaprāt, premjers bieži izmantoja vārdu iespēja, tādējādi mēģinot pārliecināt sabiedrību, ka viss ir kārtībā.
Savukārt Valsts prezidenta runā, pēc Šlāpina domām, visinteresantākais bijis novēlēt cilvēkiem – pašpaļāvību.
"Kas ir pašpaļāvība? Izklausās labs vārds. Tajā pašā laikā, ja padomājam, pašpaļāvība ir paļaušanās pašam uz sevi. Un dzirdēt to no valsts vadītāja diezgan dramatiskā situācijā – gan epidemioloģiskā, gan klimata, gan politiskā, novēlēt pašpaļāvību, paļaušanos uz sevi – diezin vai tas ir tas, ko sabiedrība grib dzirdēt no valsts vadītāja," viņš norādīja.
Tomēr valsts vadītāji centušies uzmundrināt sabiedrību, kas kopumā vērtējums pozitīvi.
Savukārt politologs Filips Rajevskis Latvijas Radio norādīja, ka Kariņa runa "bijusi amerikāniska, kas atšķaidīja kopējo situāciju un padarīja to visu baudāmāku".
"Rietumnieciska stila politiķis ar smaidu, mēģinot iedot vārdiem enerģiju un dzīvību. Bet galā palika kognitīvās disonances sajūta jeb sajūta, ka tie vārdi īsti neiet kopā ar darbiem, jo tas, ko viņš runāja, tam nevar nepiekrist, bet tas īsti neiet kopā, kā valdība rīkojās, un tas rada drusku aizdomas, bet kopumā runa bija pietiekoši saturīga Jaunajam gadam," viņš teica.
Vērtējot Valsts prezidenta runu, Rajevskis sacīja – vienīgais, ko var atsaukt atmiņā pēc tās runas, ir: "Kovids, kovids, kovids."
