4600 karavīru un 8000 zemessargu - ar tādu skaitu bruņotu vīru varam rēķināties, ja mūsu valstī pēkšņi sāktos militārs iebrukums. Vēl 2700 karavīru ir tā sauktie rezervisti, kas pabijuši dienestā kopš profesionālās armijas izveides 2007.gadā. Nepilniem pieciem simtiem – arī pieredze starptautiskās misijās.
Gan valsts politiskā vadība, gan Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir pārliecināti, ka ar tādiem cilvēkresursiem Latvijai pietiek. Profesionālā armija sevi ir attaisnojusi, saka Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis Normunds Stafeckis.
„No mūsu puses nekādas diskusijas nav. Diskusija ir par to, ka jāturpina Bruņoto spēku attīstības plāna realizācija, tam piešķirot nepieciešamos līdzekļus. Turpinot attīstīt regulāros spēkus – Zemessardzi un rezervi, gan palielinot skaitlisko sastāvu, gan viņus nodrošinot ar pietiekamu individuālo un kolektīvo apbruņojumu, gan paaugstinot viņu profesionālās iemaņas un zināšanas,” saka Stafeckis.
Ieceres realizēt paredz valsts aizsardzības plāni nākamajai piecgadei. Šajā laikā domāts ne tikai modernizēt ekipējumu, bet arī audzēt kareivju skaitu. Tuvāko trīs gadu laikā karavīru skaitu plānots palielināt par 2000, bet Zemessardzi no 8000 vīriem pašlaik piecos gados izaudzēt līdz 13 000.
Būtiskāk ir nevis runāt par obligātās armijas atjaunošanu, bet sakārtot rezervistu sistēmu, uzskata pieredzējušais karsto punktu žurnālists Atis Klimovičs.
„Tas, ka nenotiek regulāras apmācības ar tiem, kas nesen atvaļinājušies no armijas un varbūt senāk. Pieredze un redzētais Ukrainā rāda, ka, neraugoties uz to, ka ir 21.gadsimts un ir dažādi ieroči, cilvēku ir daudz. Pie tam cilvēki aktīvajā karadarbībā diezgan ātri tiek nogalināti vai ievainoti, un viņus vajag aizstāt. Latvijas gadījumā tas varētu būt galvenais akcents – viņiem jāzina, ja ir nepieciešamība, kur jādodas un kas jādara,” saka Klimovičs.
Bruņotie spēki atbild – reālu kara draudu gadījumā rezerves karavīri būtu ierindā, turklāt lielākā daļa sabiedrības nemaz nezinātu, ka sākta un kā notiek mobilizācija. Savukārt armijas kaujas spējas palielinot mūsdienīgs individuālais un kolektīvais apbruņojums, nevis skaitliski liela, bet neapbruņota armija.
Tikmēr bijušais bruņoto spēku virsseržants un jaunsargu instruktors Ziedonis Ločemlis uzskata, ka obligātais dienests jāatjauno: „Pirmkārt, cilvēki tiktu apmācīti vairāk vai mazāk. Nav svarīgi, ko viņi darīs pēc obligātā militārā dienesta. Ne mazāk svarīgs aspekts, ka viņš svārstās, vai iet dienēt, un tad viņš saprastu, vai viņam ir vieta armijā. Varbūt studentus nevajag raut ārā, bet ir pietiekoši daudz tādu, kas nestudē augstskolās.”
Potenciālo iesaucamo, kas sasniedz 18 gadu vecumu, teorētiski būtu līdz 15 tūkstošiem. Tomēr sabiedrība obligātu dienestu negrib, liecina pētījumu centra SKDS aptauja. Tikai 24% respondentu atbalsta obligātu došanos armijā.
Lai gan lielākā daļa Eiropas no obligātas armijas atteikusies, tuvākajos kaimiņos tikai Zviedrijā un Lietuvā tādas nav. Somija veidojot lielākoties instruktoru rezerves, turklāt tur nav Zemessardzes. Savukārt, piemēram, norvēģiem armija esot kā prestiža lieta pilsoniskās apziņas stiprināšanai, ņemot arī vērā valsts ģeogrāfisko izvietojumu.
Vēstīts, ka Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite otrdien rosināja uz laiku Lietuvā atjaunot obligāto iesaukumu. Tas saistīts ar bažām par valsts drošību Krievijas agresijas gadījumā.
Savukārt aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) pēc Lietuvas prezidentes rosinājuma atkārtoti pauda, ka Latvija neplāno sekot šim piemēram par obligāto militāro dienestu.
