Ne ar vieglu sirdi vecpiebaldzēni šoziem ķērās pie zāģiem, jo daudziem mežs bija gluži kā banka, bet neziņa par to, vai nākotnē vispār kaut ko izdosies dabūt no sava meža, lika spert šo soli. Vecpiebalgā nācies dzirdēt arī atziņu, ka šo situāciju steidz izmantot meža uzpircēji.
„Īpašnieks steidz saņemt par savu īpašumu kādu naudiņu, uzpircējs to izmanto un par lētām cenām uzpērk, tā ka katrā ziņā arī šinī aspektā cilvēki ir zaudētāji, jo vidējas koksnes cenas šobrīd uzpircēji sola ļoti zemas,” savos vērojumos dalās Benita Zvejniece.
To, ka tiek izmantotas cilvēku bailes un neziņa, vērtē arī meža biotopu eksperte Sandra Ikauniece: „Varbūt pat maldināšana, man negribētos to saukt par krāpšanu, tā ir uzspiešana uz emocijām, tāds stihisks process, un viņi izvēlas savu īpašumu pārdot, pat nenoskaidrojot cenas.”
Uzklausot Vecpiebalgas iedzīvotājus, tomēr nevar arī viņiem pārmest to, ka steigā izcirsts mežs, jo mežs bija kā glābšanas spilvens, gan lai bērnus skolotu, gan citām vajadzībām. Sandra Ikauniece gan uzskata, ka šis balsojums ar zāģi ir pārsteidzīgs:
„Nabadzība ir „ļoti labs” attaisnojums… Kopumā šī meža nociršanas nauda, viņa neatrisina problēmu kā tādu, tas ir ielāpiņš uz brīdi, bet tas neatrisina zemo ienākumu un nabadzības problēmu, tas ir risinājums konkrētam brīdim - vienu gadu samaksāt augstskolai, kādam vajag operācijai, bet - nākošgad atkal būs jāmaksā , taču meža vairs nebūs.”
Protams, ja nākotnē tiks ierobežota saimnieciskās darbība, paredzētas ir kompensācijas, bet cilvēki tām īsti netic. Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode tomēr uzskata, ka ilgtermiņā šīs kompensācijas pat ir izdevīgākas:
„Tā maksimālā bija 160 eiro par hektāru, ja ir pilnīgs mežsaimnieciskās darbības aizliegums. Ja mēs pavērtējam ilgtermiņā, tad par 10 gadiem tā summa… teiksim tā - tas periods, kamēr mežs izaug, tajā periodā tā summa tad arī būs tāda, ko var dabūt, vienā paņēmienā nocērtot.”
Pietrūkstot informācijai, ko nesīs dabas aizsardzības plāns un kā tas ietekmēs konkrētos īpašumus, cilvēki steidz zāģēt savu mežu. Protams, līdz ar to ainava, kas būtu sargājama, diemžēl jau ir mainījusies.
„Jā, ainava arī cieš, jo ainavā ir būtiski šie vecie meži. Tas ir arī citās vietās: 2004.-2005. gadā, kad tika paplašināts dabas liegums Pededzes lejtecē, arī tika ļoti lielos apmēros izcirsti meži, privātīpašnieki izcirta. Droši vien būtu interesanti tagad viņiem pajautāt, vai viņi nenožēlo toreiz pieņemtos lēmumus, jo tika nocirstas lielas, skaistas ozolu audzes.”
Sandra Ikauniece atzīst, ka varbūt arī šajā gadījumā, kad tiek izstrādāts dabas aizsardzības plāns, būtu jāveic izmaiņas likumdošanā un uz to laiku nevarētu veikt saimniecisko darbību:
„Kā tas ir mikroliegumu veidošanā - uz to brīdi viņa tiek apturēta, kamēr notiek sarunas ar īpašnieku, kamēr robežas tiek pārskatītas.”
Dabas aizsardzības pārvaldē uzsver – saistībā ar šo dabas aizsardzības plānu vēl nekas nav akmenī iecirsts un daudz ko vēl varēs pārskatīt un izvērtēt. Šobrīd savs atzinums vispirms ir jādod pašvaldībai.
