Novembrī veiktie popularitātes mērījumi liecina, ka šobrīd vislabāk sevi ir parādījis aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, kultūras ministre Dace Melbārde un Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Vēl pozitīvas atzīmes pamanījušie sasniegt iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, ekonmikas ministre Dana Reizniece-Ozola un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Savukārt izglītības, tieslietu, vides, finanšu, veselības un labklājības jomu ministri izpelnījušies vairāk negatīvu vērtējumu.
Sociologs Aigars Freimanis skaidro, ka Aizsardzība un Kultūras ministriju, kā arī Ārlietu resora vadītājiem tradicionāli nav īpaši jāpūlas būtu populāriem, savukārt veselības, labklājība un ekonomikas ministriem pozitīvs reitings ir visgrūtāk sasniedzams.
"Tā ir inerce, priekšstats, kas rodas saistībā ar nozarēm, kas atstāj ļoti spēcīgu iespaidu uz sabiedrisko domu. Otrs faktors, kas ir ne mazāk svarīgs, ir politiķa CV. Ja viņam ir kaut kāda politiskā pagātne, tad tā nenoliedzami spēlē savu lomu un zināmā mērā iedarbojas uz to, kāda ir attieksme pret viņu. Tur neko nevar darīt, cilvēks tā vienkārši domā. Un visbeidzot - ir darbs šajā ministrijā, konkrētajā amatā," skaidro "Latvijas faktu" direktors Aigars Freimanis.
Ja raugās uz atpazīstamības rādītājiem, tad šeit izceļas arī negatīvos reitingus saņēmušie ministri, kas liecina, ka viņu vadītās jomas un problēmas tajās interesē daudzus, turklāt arī pašu ministru darbība ir daudz pamanāmāka nekā viņu it kā populārākajiem kabineta biedriem.
Kā norāda politoloģe Simona Gorbo, ministrus neizvēlas konkursā un nevērtē kompetenci. No viņiem prasa tikai netaustāmu politisko atbildību. Lai korekti novērtētu ministra darbu attiecīgajā jomā un tās ietekmi uz sabiedrības labklājību, ir jāpaiet laikam. Nepietiek ar atskaiti par valdības deklarācijas izpildi.
"Tur mēs redzam ļoti daudz skaistas tabulas, atskaites par to, cik daudz ir paveikt, bet - cik tas sasaucas ar cilvēka ikdienas realitāti, tas paliek atklāts jautājums," norāda Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Simona Gurbo.
Lielāka atgriezeniskās saikne ir vērojama, ja vērtējumu par ministriem sniedz uzņēmēji, kas parasti visātrāk izjūt kāda darbību vai bezdarbību. Šeit atzīmju līdere ir ekonomikas ministre, kurai seko kultūras un ārlietu ministri. Augstajā ceturtajā vietā ierindojies arī citkārt nepopulārās labklājības jomas ministrs.
Kā norāda uzņēmējus pārstāvošas tirdzniecība un rūpniecība kameras vadītājs Jānis Endziņš - vidējā atzīme valdībai ir zema un īpaši slikta tā ir finanšu ministram Jānim Reiram, kurš izcēlies ar uzņēmēju pārstāvju ignoranci, līdz ar to viņu jaunajā valdībā redzēt vairs negrib. Endziņš to salīdzina ar pilnu glāzi, kad ministrs labāk zinot, kas jādara, un diskusija nav iespējamas
"Nevar ierēdnis vai politiķis, darot savu darbu, zināt, kas tieši ir efektīvākais veids, kas palīdz biznesam attīstīties vai kā apkarot ēnu ekonomiku. Tas būtu tikpat "nopietni", ja es tagad kā Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs sāktu tagad rakstīt rekomendācijas, kā gleznot," pauž Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš
Arī ministru maiņa nelīdzēs, ja nemainīsies valdības rīcības modelis. "[Vajadzētu] veidot deklarāciju krietni īsāku, izvirzot konkrētus soļus un ko darīs, ko izdarīs. Trīs līdz pieci uzstādījumi, ko tā [valdība] savā darbības laikā liek par mērķi izpildīt," uzskata "SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis.
Šobrīd ekonomikas attīstībai svarīgākie darbi ir jāveic ne tik daudz tautsaimniecības nozaru ministrijās, cik par demogrāfiju, izglītību un tieslietām atbildīgajās institūcijās.
