Aptaujātie eksperti uzsver, ka plānotajām izmaiņām ir maz sakara ar centieniem stiprināt latviešu valodas apguvi. „Tā ir Latvijas politiskās kultūras sastāvdaļa ar tādu īpatnību, ka pieņem lēmumus taktiskajos jautājumos, sakot, ka, pieņemot šo nacionāļu piedāvājumu, ir saglābta valdības stabilitāte. Bet tas izraisa domino efektu, ko mēs redzējām pirms dažiem gadiem ar līdzīgu nacionāļu ierosinājumu, kas beidzās ar ierosinātu referendumu un ar lielu, kā pie mums mēdz teikt, sabiedrības šķelšanu,” skaidro Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors Sergejs Kruks.
Līdzīgi domā arī politologs Ivars Ījabs, kurš politiķu iniciatīvu saista ar Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanu tuvošanos: „Kad atceramies iepriekšējās reformas, tad lēmums par tām tika pieņemts 1998.gadā ne ar vienu nekonsultējoties. Toreiz tika pieņemts lēmums - kad pienāks 2003. vai 2004.gads, kaut kas būs labāks. Šobrīd situācija ir līdzīga.”
Lielākā daļa no tiem, kas šo reformu mēģina dabūt cauri, ir ļoti tālās domās par to, kas vispār notiks 2018.gadā,” norāda politologs.
„Ja atceramies, tad tur tā lielā ņemšanās sākās ne jau tad, kad tika pieņemts lēmums, bet kad nāca virsū termiņš. Te notiek tas pats - tagad pieņems likumu cerībā, ka līdz 2018.gadam viss aizpeldēs un atrisināsies. Piedodiet, līdz 2018.gadam neviens te nav spējīgs pat domāt. Te visi domā par 2014. gada oktobri,” saka Ījabs.
Ījabs gan norāda, ka esošā situācija, kad dažādu tautību bērni spiesti mācīties atsevišķās skolās, neveicina integrāciju. Lai to mainītu, diskusija nepieciešama skolotāju, bērnu un viņu vecāku vidū.
Jau ziņots, ka otrdien pie Ministru kabineta atkal izskanēja teju pirms desmit gadiem dzirdēti saukļi krievu skolu aizstāvībai. Protestējot pret nodomu no 2018.gada mazākumtautību skolās izglītību nodrošināt latviešu valodā, pulcējās nepilns simts cilvēku. Atšķirībā no 2003. un 2004.gada protestiem, šajā piketā skolēnu nebija. Krievu mācību valodas saglabāšanu aizstāvēja galvenokārt vecāka gadugājuma cilvēki un virkne politiķu.
