Pirms diviem gadiem, pēc Saeimas vēlēšanām, socioloģisko pētījumu centrs SKDS jautāja cilvēkiem: kad jūs izlēmāt, par ko balsot? Astoņi procenti atbildēja: tikai vēlēšanu dienā. Uzņēmuma vadītājs Arnis Kaktiņš skaidro: vairums no neizlēmušajiem ir tā sauktie „svētdienas braucēji”, kuri ikdienā politikai seko maz, tomēr jūt pienākumu balsot un pirms vēlēšanām mēģina noorientēties piedāvājumā. Aptaujas rāda, ka tā ir gandrīz puse vēlētāju.

„Politiķi bieži dzīvo maldos, ka viņiem ir tā saucamais elektorāts, bet aptaujas rāda, ka ir problemātiski runāt par „lojālajiem atbalstītājiem”. Absolūti lielākajai daļai vēlētāju, ja viņiem jautā, par kuru partiju varētu nobalsot, prātā ir vairākas partijas. Bieži viena patīk vairāk, otra – mazliet mazāk, bet tik un tā – ir vairāki varianti,” spriež Kaktiņš.

Vēlētāju uzvedība ir interesants pētījumu lauks arī psihologiem. Citās valstīs veikti pētījumi rāda, ka izvēles process notiek divos soļos, skaidro Latvijas Universitātes profesors Ģirts Dimdiņš, kurš pasniedz politikas psiholoģiju. Vēlētāju pirmais solis ir salīdzinoši rūpīgs un racionāls – ja dzīvojam daudzpartiju sistēmā, atlasām savu „īso sarakstu”, vērtējot partiju ideoloģisko nostāju un deklarētās vērtības sev svarīgos jautājumos, pārlūkojam arī paši savas iepriekšējās izvēles.

„Otrā izvēle ir jau šī īsā saraksta iekšpusē, kur partijas ir savstarpēji daudz līdzīgākas. Šeit jau lielāku lomu var spēlēt nosacīti mazāk racionālie apsvērumi, kur cilvēks var izvēlēties tikpat labi balsot arī saskaņā ar to, kura reklāma vislabāk patīk, kurā no šīm partijām ir visvairāk atpazīstamu seju, vai vadoties pēc tā, par ko iesaka balsot kādi sabiedrībā pazīstami cilvēki, vai kurā partijā ir vairāk „savējo” – tās pašas tautības, dzimuma vai profesijas pārstāvji. Tātad – vadīties pēc šiem vienkāršajiem lēmumu pieņemšanas modeļiem,” skaidro Dimdiņš.

Uzņēmuma „Kantar” nesen veikta aptauja liecina, ka vienas vai vairāku partiju programmas pirms šodienas vēlēšanām lasījusi tikai nepilna trešā daļa rīdzinieku.

Tā kā to labi zina arī partijas, akcenti pievilināšanai ir citi.

„Nav nekur pasaulē cilvēki, kas masveidā gaida, kad partijas beidzot publicēs savas priekšvēlēšanu programmas. Un ļoti reti tas, kas tiek ierakstīts, arī tiešām tiek izpildīts. To visas puses apzinās. Tāpēc lielāks uzsvars ir uz to informāciju, kuru cilvēki vai nu ir spiesti redzēt, braucot transportlīdzeklī, klausoties radio vai atverot pastkastīti. Tā automātiski kļūst par iespēju atšķirties, piesaistīt uzmanību,” norāda sociālantropoloģe Aivita Putniņa no Latvijas Universitātes.

Iedziļināties partiju programmās, salīdzināt kandidātu, novērtēt piedāvājumu – tas viss prasa zināmu piepūli. Varētu domāt, ka reizi dažos gados būsim uz to gatavi, jo nemaz jau tik bieži nevaram balsot un izlemt, kas tad mūs pārstāvēs. Taču

psiholoģijas pētījumi liecina: izvēle vēlēšanās var atšķirties no citām svarīgām izvēlēm. Pirmkārt, tā ir pilnīgi anonīma, otrkārt – vēlētājiem ir sajūta, ka viņu balsij ir mazs svars vēlēšanu iznākumā,

skaidro profesors Ģirts Dimdiņš:

„Abu šo faktoru kombinācija ļauj būt mazāk atbildīgam šajā izvēles izdarīšanā: neviens neuzzinās, par ko es nobalsoju, un no manas individuālās izvēles jau tāpat nekas daudz nemainīsies. Šī iemesla dēļ cilvēki var balsot emocionālāk, balstoties uz vienkāršākiem lēmumu pieņemšanas algoritmiem.”

Eksperti secina: lēmumu, par ko balsot, galu galā ietekmē daudzi un dažādi faktori – gan racionāli, gan emocionāli. Tai apmēram pusei vēlētāju, kuri politikai ikdienā aktīvi neseko, lielu lomu spēlē viedokļu līderu un uzticības personu teiktais. Un, kā norāda SKDS direktors Arnis Kaktiņš, dažam neizlēmušajam izšķirošas var izrādīties arī politiķu pēdējā vakara debates medijos.