Panorāma

Alūksnē stāsta par neatkarības atjaunošanu

Panorāma

Cilvēki lepojas ar brīvību

Aicina neuztvert vārda brīvību kā pašsaprotamu

Eksperti aicina neuztvert vārda brīvību kā pašsaprotamu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Gaismas pilī sākusies UNESCO Pasaules preses brīvības balvas pasniegšanas ceremonija. Šo prestižo balvu saņems žurnālists un cilvēktiesību aktīvists Mazens Dārvišs, kurš profesionālās darbības dēļ  aizvien ir ieslodzīts Bašara al Asada režīma pārvaldītās Sīrijas cietumā. Žurnālistu darbs apdraudēts ne tikai autoritāru režīmu un karu plosītās, bet arī šķietami demokrātiskās valstīs.

Kā nodrošināt, lai sabiedrība varētu saņemt neatkarīgu, patiesu un pārbaudītu informāciju, to šodien Pasaules preses brīvības dienai veltītajā konferencē sprieda mediju eksperti, žurnālisti un politiķi teju no visas pasaules.

Par to, cik bīstams ir žurnālista darbs, šodien no dzimtās Austrālijas  kolēģiem Rīgā notiekošajā Pasaules mediju brīvības dienai veltītajā konferencē,  bija ieradies stāstīt “Al Jazerra” latviešu izcelsmes  žurnālists Pēteris Greste. Vēl nesen viņš atgriezās no Ēģiptes, kur darba dēļ ieslodzījumā nācās pavadīt vairāk nekā gadu. Tomēr brīvi žurnālisti nevar justies pat demokrātiskās valstīs. Bēdīgi šajā ziņā ir arī Latvijas vērtējums – pēc “Freedom House” jaunākajiem datiem šeit preses brīvības līmenis tuvinās atzīmei “daļēji brīva”.

„Šis brīvais vārds ir tikpat saprotams kā gaiss ko elpojam, līdz ar to ir zudusi šī vērtība. Nav tā vēlēšanās saprast, ka tas jāaizstāv katru dienu. Tādējādi mēs varam zaudēt kvalitatīvu žurnālistiku iepretim interesantām ziņām,” sacīja Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne.

Eksperte norāda, ka šobrīd ne tikai Latvijā, bet pasaulē žurnālistika piedzīvo grūtu laiku. Attīstoties ziņām interneta vidē, mediju patērētāji arvien mazāk ir gatavi maksāt par kvalitatīvu saturu. Tas kopumā novājina brīvu žurnālistiku, jo dažkārt pat mediju īpašnieki izdzīvošanas vārdā sāk norādīt – ne tikai kādu saturu veidot, bet arī kā to atspoguļot.  

„Viens kas ir mums jāpasaka – pašiem žurnālistiem – NĒ, kad kāds darba devējs saka uztaisi rakstiņu par šo uzņēmēju, jo viņš mums ir samaksājis par reklāmu, vai nointervē šo ārstu, jo viņu zāļu kompānija grib reklamēt zāles. Vai mēs paši žurnālisti varam pateikt nē? Otrs – kvalitatīvs saturs... Ar to nevar pelnīt. Var pelnīt ar veselības stāstiem, kā izdekorēt māju, bet nevar pelnīt ar labu saturu. Nav vairs vecais modelis, kad var izdzīvot ar reklāmām, jābūt tā, ka sabiedrība dod naudu, ka kāds dara labu kvalitatīvu žurnālistiku,” norāda žurnāliste Inga Spriņģe.

Eksperti līdztekus tradicionālajiem mediju finansēšanas avotiem aicina kvalitatīva satura radīšanai paredzēt naudu no Eiropas Savienības fondiem un arī mudina mediju īpašniekus būt aktīvākiem. Piemēram, aicinot sabiedrību ziedot naudu mediju darbības nodrošināšanai. Šāda pieredze esot gan Rietumeiropā, gan ASV, stāsta UNESCO direktors vārda brīvības un mediju attīstības jomā Gajs Bergers:

„Ja paskatāmies uz dažiem medijiem, kas ir pārgājuši no vecā finansēšanas modeļa uz jauno, viņiem labi veicas. Piemēram, avīzes – tās šobrīd internetā ir brīvi pieejamas, dažas aizvien par naudu. Tomēr tās iegūst arvien lielākus ienākumus. Arī paši cilvēki sāk apzināties – žurnālistikā ir pieejami daudz muļķību. Ja mēs vēlamies kvalitatīvu žurnālistiku, par to ir jāmaksā.”

Kaut gan šādi ziedotāji atrastos arī Latvijā, eksperti nedomā, ka uz šādu finansējumu varētu pilnībā paļauties, jo maksāt par kvalitatīvu saturu būtu gatava tikai sabiedrības turīgākā un izglītotākā daļa, kas nav pārāk liela.

 

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti