Ekspertes: Arī Latvijā vecākas sievietes saskaras ar vardarbību, bet klusē

ANO uzsācis 16 dienu kampaņu “#HearMeToo”, lai pievērstu uzmanību vardarbībai pret vecākām sievietēm. Problēma ir aktuāla arī Latvijā, un mūsu valstī īpaši sievietes atsakās runāt par vardarbību, vērstu pret sevi, intervijā Latvijas Radio raidījumā “Pēcpusdiena” norādīja sieviešu tiesību aizstāves un ekspertes.

Piedzīvojot vardarbību, vecāka gadagājuma sievietes visbiežāk cieš no saviem pieaugušajiem bērniem, citiem ģimenes locekļiem un paziņām. Statistika rāda, ka

pasaulē 80% gadījumu vecāka gadagājuma sievietes par piedzīvoto vardarbību nevienam neziņo.

Centra „Marta” direktore Iluta Lāce skaidroja, ka vardarbības gadījumos jaunākas sievietes, īpaši ar maziem bērniem, parasti vēršas pēc palīdzības, lai mainītu situāciju. Savukārt sievietes vecumdienās palīdzību lielākoties meklē tikai pie medicīnas speciālistiem, turklāt ar nosacījumu tālāk par vardarbību neziņot.

Tāpat problēma ziņošanai par vardarbību ir vecāka gadagājuma sieviešu ekonomiskā atkarība no varmākām. “Tāpēc viņas ļoti novērtē, ja viņām ir pensija. Tāpēc šīs sievietes intervijās saka – pasakiet jaunajām meitenēm, ka vajag izmācīties amatu, jābūt ekonomiski neatkarīgām,” stāsta Lāce.

Līdz šim Latvijā ieviestas vairākas lietas, kas palīdz cīņai pret vardarbību. Piemēram, iespējams ierosināt izmeklēšanu pat bez cietušā iesnieguma, kriminālsodāma ir vajāšana. Taču vēl būtu svarīgi Saeimai ratificēt Eiropas Padomes konvenciju par vardarbību pret sievietēm, kas ļaušot institūcijām un speciālistiem saprast savu lomu šajā jautājumā un sadarbību.

Ikdienā ar vecāka gadagājuma sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, saskaras medicīnas māsa klīnikā „Dzintari” Ilona Čerņikova. Viņa stāsta, ka parasti klīnikā šīs pacientes nonāk ar garīga rakstura traucējumiem, tostarp depresiju, trauksmi, miega traucējumiem.

“Runāt ar sievietēm, kuras ir gados vecākas, viņa nevēlas. Viņa mēģina attaisnot savu uzvedību, kāpēc viņa paliek ar šo vīru. (..) Jā, palīdzam farmakoloģiski, ārstējam, psihologi ar viņām strādā, lai palīdzētu atrast iekšējos resursus, paskatīties citādāk uz situāciju, bet, kur viņa atgriežas pēc ārstēšanas – turpat, kur bija,” skaidro Čerņikova.

Ja vardarbība bijusi fiziska, situācijas risināšanā var iesaistīt policiju. Bet daudz sarežģītāk ir ar emocionālu vardarbību, arī tad, ja sieviete mēģina aiziet no ģimenes, kurā ir vardarbība.

Tāpat ar vardarbības problēmām mēdz saskarties sievietes, kurām nepieciešama aprūpe.

“Viņas nevēršas pēc palīdzības, jo baidās, ka nokļūs pansionātos. Šad tad radinieki labi rūpējas, bet nespēj savaldīt savas emocijas, jo tas ir grūts, nepārtraukts process. Viņi bieži arī paši ir agresīvi un nezina, kā pārvaldīt emocijas, kā tikt galā ar agresiju,” pastāstīja Čerņikova.

To, ka instrumentus pagaidu aizsardzībai no varmākām biežāk izmanto jaunākas sievietes un sievietes ar maziem bērniem, apliecina arī Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Viktorija Boļšakova. Savukārt vecāka gadagājuma sievietes, kuras cieš no saviem tuviniekiem, daudz biežāk kaunas par to runāt un vērsties pēc palīdzības.
“Patiesībā tur ir ļoti, ļoti liels slepkavības gadījumu skaits, gan miesas bojājumi, gan citi vardarbības veidi (ekonomiska vardarbība). Jā, starpinstitucionālā sadarbība ir ļoti būtiska, jo sociālais darbinieks izstrādā drošības plānu cietušajai. Bet svarīga ir arī policijas loma, jo tā var varmākas dzīvi padarīt neērtu,” norādīja ministrijas pārstāve.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti