Viņa uzsvēra, ka tīkls, kurā narkotikas izplata jauniešu vidū, ir plašs un blīvs. Skolās šo tīklu ir ļoti grūti identificēt. No vienas puses, skolēni it kā zina, kurš pārdod „spaisu”, no otras puses, ir ļoti grūti šādu cilvēku notvert.
Viņa atzina, ka plašās kampaņas par „spaisu” apkarošanu sekas ir gan pozitīvas, gan negatīvas. Pozitīvs ir fakts, ka daudzi pieaugušie apjautuši, cik šī tomēr ir nopietna problēma. Savukārt negatīvi, ka atsevišķi jaunieši, kuri līdz šim nebija nekad lietojuši „spaisu”, izlēma pamēģināt jaunās narkotikas.
Dreimane klāstīja, ka daudz ieinteresētākas sadarbībai ar „spaisa” apkarotājiem ir skolas. Ja agrāk tās negribēja ielaist ekspertus, kas bērniem stāstītu par „spaisa” lietošanas sekām, tad tagad tās labprāt sadarbojas un pat pašas aicina.
„Spaisa” lietošanas cēloņi parasti ir pusaudžu attiecību problēmas – ar vecākiem un vienaudžiem vai zema pašapziņa. Dreimane akcentēja, ka, no vienas puses, pusaudži negrib, lai tiem palīdz, no otras puses, viņiem ir nepieciešams atbalsts.
Vēstīts, ka ik nedēļu ārsti ir spiesti palīdzēt dažiem desmitiem jauniešu, kas lietojuši „spaisu”. Daļai no tiem gan jau ir izveidojusies atkarība. Patlaban ir zināms viens gadījums, kad kāds Rīgas skolēns nomira pēc „spaisa” lietošanas, taču ārsti pieļauj, ka tādi gadījumi ir vēl, tikai tie nav apzināti.
