“Manā izpratnē esam noslēgta sabiedrība pret to, kas ir citāds. Sabiedrībai ir jāpasaka, ka tie ir cilvēki, kas bēg no pāridarījumiem, kas apdraud viņu brīvību, tie ir cilvēki, kas, ja vien mēs gribētu viņus integrēt sabiedrībā, paver arī iespējas. Šajos jautājumus izejas punkts nedrīkst būt bailes, bet izpratne par to, kas ir šie cilvēki,” sacīja juriste.
Dubava klāstīja, ka šobrīd masu medijos izplatītā informācija lielākoties ir noskaņota negatīvi un koncentrējas uz apdraudējumu, ko radītu bēgļu pieplūdums valstī, nevis iespējām integrēt sabiedrībā augsta līmeņa speciālistus, kas ir bēgļu vidū.
Viņa arī norādīja, ka, risinot šos jautājumus, jāfokusējas uz vienu konkrētu cilvēku grupu, kas ir patvēruma meklētāji, cenšoties nejaukt to ar imigrācijas problēmām, kas saistītas ar Padomju Savienības laika mantojumu.
“Tas pilnīgi noteikti ir jauns sākums Latvijai, kas norāda, ka mums būs jāvirza integrācijas jautājumu risināšana kā augstāka prioritāte,” sacīja Dubava.
Arī Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs (“Saskaņa”) norādīja, ka Latvijas sabiedrībai gan nav problēmu saskarties ar cittautiešiem, kas te vienmēr bijuši, tomēr tā nav radusi komunikācijai ar musulmaņiem vai citu rasu cilvēkiem. “Nespēja pieņemt citādo ir mūsu, ne Eiropas problēma,” pauda Cilēvičs.
Savukārt nevalstiskās organizācijas “Patvērums "Drošā māja”” vadītāja Sandra Zalcmane norādīja, ka Latvijas sabiedrība šobrīd asi reaģē uz pabalstiem, kas tiek piešķirti bēgļiem, salīdzinot tos ar pašu pilsoņu saņemto. Tomēr, apzinoties to, kāpēc cilvēki šeit ir ieradušies, zinot, ka bēgļa statusu saņēmušais citā valstī sāk dzīvi no nulles, nav adekvāti salīdzināt šos pabalstus. Turklāt jāatceras, ka pabalsts 256 eiro apmērā tiek saņemts vien 9-12 mēnešus.
“Pieredze rāda, ka, izmaksājot pabalstu, bet nesekojot tam, kā tas tiek tērēts, patiesās problēmas sākas brīdī, kas beidzas pabalsts, jo nekas šo mēnešu laikā nav izdarīts,” uz ilgtermiņa integrācijas problēmām norādīja Zalcmane.
Tāpat ilgtermiņa integrācijas jautājumos satraukumu rada tas, ka bēgļu un integrācijas jomu skarošie projekti netiek finansēti sistemātiski, sacīja Zalcmane. Savukārt Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane norādīja, ka tieši nevalstisko organizāciju sektoram līdz šim ir bijusi liela loma integrācijas jautājumu risināšanā, tāpēc gadījumā, ja Latvijai nāksies uzņemt lielu bēgļu skaitu, tiks piešķirts arī finansējums.
Ziņots, ka ES trešdien rosinājusi divos gados uzņemt 20 tūkstošus bēgļu un izmitināt viņus visā Eiropā, izņemot Lielbritāniju, Īriju un Dāniju, kas var pašas izvēlēties, vai uzņemt bēgļus. Latvijai būtu jāuzņem aptuveni 220 bēgļi, kuri jau ieguvuši šādu statusu, bet ES vēl nav iebraukuši, kā arī vēl 1,2% no tiem bēgļiem, kas jau ieradušies Eiropā.
Vairākas valstis jau iebildušas pret šādu kvotu ieviešanu, tostarp Igaunija, Ungārija un Slovākija. Arī Latvija neatbalsta obligātu bēgļu kvotu uzņemšanu, uzskatot, ka valstīm viņi jāuzņem pēc brīvprātības principa savu iespēju robežās. Pret jebkuru bēgļu uzņemšanu iebilst Nacionālā apvienība, un koalīcija to ir atbalstījusi.
Iekšlietu ministrija, skaidrojot Latvijas noraidošo attieksmi pret Eiropas Komisijas plāniem noteikt dalībvalstīm tā dēvētās bēgļu kvotas jeb pienākumu uzņemt pāri Vidusjūrai ieceļojošos bēgļus, paudusi, ka Latvijai ir ierobežotas iespējas uzņemt patvēruma meklētājus.
Jautājums par tā dēvētajām bēgļu kvotām aktualizēts pēc lielā bēgļu pieplūduma Itālijā no militāro konfliktu plosītās Āfrikas. Pērn vien Eiropā ieradās vairāk nekā 200 tūkstoši bēgļu, bet šogad jau 45 tūkstoši.
