"Varbūt desmit procenti nav tukšu solījumu, bet, kas ir raksturīgi, visi solījumi – jāsamazina, jāpalielina, jānosaka - viss ir varbūtības formā, bet par to, kā - tas nav teikts," Simona Gurbo saka intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "De facto".
Vismaz daļa politiķu vēlmi tikt pie darba Eiroparlamentā apliecinājuši visai spilgti – rotājot daudzstāvu mājas sienu, uzrunājot autovadītājus no priekšā braucošā autobusa logiem vai mikrorajonu māju liftos paužot sašutumu, ka ļaunā vara neļauj skatīties ierastos televīzijas kanālus. Tajos kādu laiku politiskās reklāmas neredzēsim – tās mēnesi pirms vēlēšanām televīzijā nav ļautas. Visas šīs reklāmas vieno viena kopīga iezīme – tajās gandrīz nekā nav no tā, ko partijas raksta savās priekšvēlēšanu programmās.
Lasot partiju solījumus Eiroparlamenta vēlēšanām, vēlētājs varētu manāmi apjukt, jo no partiju programmām rodas iespaids, ka visu Latvijas problēmu atrisinājums meklējams Eiropas institūcijās: Pensijas katru gadu augs par desmit procentiem, Latvijas medicīnas budžets arī katru gadu kļūs lielāks, tādējādi nodrošinot bezmaksas medicīnu visiem. Astoņi Latvijas eiroparlamenta deputāti pat panāks, ka Latvijā dzimstība strauji palielinās. Ceļus beidzot būvēs kvalitatīvus un Latvijas preces pamazām aizstās importētos labumus. Jautājums tikai – kas kandidātiem liek domāt, ka vairāk nekā 6000 eiro lielā Briseles ierēdņa alga šos jautājumus ļaus risināt sekmīgāk nekā, piemēram, strādājot Saeimā.
Nacionālā līmenī risināmu jautājumu uzdošana par Eiroparlamentā atrisināmiem atrodama katras partijas programmā, saka eksperti. Turklāt grēko arī tās partijas, kam jau ir pieredze darbā Eiroparlamentā.
Politoloģe Iveta Kažoka norāda: "Tās partijas, kuras ir strādājušas Eiroparlamentā, vairāk saprot, ar ko nodarbojas un vairāk izvairās no retorikas, kas ir tāda sērga, kas Latvijas kandidātus Eiroparlamentā piemeklējušas no vienām vēlēšanām uz otrām. Tā sērga ir, ka burtiski programma sastāv no šādas idejas – mēs, atbraucot uz Briseli, stāvēsim un kritīsim par Latvijas nacionālo interesi - katru reizi, kad kāds jautājums šo nacionālo interesi skars, mēs celsimies kājās un kliegsim; attiecībā uz pārējiem jautājumiem - tie mums neinteresē."
Piemēram, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) savā programmā sola Eiroparlamentā uzraudzīt, kā Latvijas valdība finansē veselības aizsardzību. Tas nekas, ka ZZS šobrīd ir viena no valdību veidojošajām partijām. Turklāt Eiroparlamenta programmā "zaļzemnieki" sola sekot līdzi pavisam citas institūcijas - Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām.
ZZS deputāta kandidāti izvēlējušies uz vēlēšanām iet ar saukli – galvenais ir cilvēks. Uz jautājumu, kā to saprast Eiropas kontekstā, ZZS deputāta kandidāts Andris Bērziņš saka: "Tas ir tāds filozofisks jēdziens, cilvēks ir prioritāte. Mēs nerunājam abstrakti par uzņēmumu kā uzņēmumu, mēs nerunājam abstrakti par zemi kā par zemi, mēs runājam par to, ka cilvēks ir visur, kas tur primāri darbojas. Un tas ir cilvēkam domāts. Mēs domājam par to, lai Eiropas Savienība būtu tuvāka cilvēkam."
Jauniešu bezdarba mazināšana, reemigrācija, konkurences radīšana Latvijas gāzes tirgū un uzturēšanās atļauju tirgošanas aizliegšana. Šādus solījumu savās programmās cita starpā iekļāvušas citas koalīcijas partijas - "Vienotība" un Nacionālā apvienība. Tie ir jautājumi, kuri jau šobrīd ir Latvijas valdības un arī parlamentāriešu dienaskārtībā. Partijas gan apgalvo - kas izdarāms Eiropā, kas Latvijā – šādi lietas vairs nevarot nošķirt.
"Šobrīd gandrīz vai nevar faktiski nevienā jautājumā nodalīt, tas ir strikti nacionāli un tas ir tur Eiropā, jo Eiropa esam mēs paši," saka deputāta kandidāte Sandra Kalniete ("Vienotība").
Nacionālās apvienības deputāta kandidāte Baiba Broka norāda: "Eiropas Savienība vēlas savu kompetenci dažādās lietās paplašināt. Un arī te mums ir jāiestājas, jo vēlētāji prasa, lai Eiropa risina veselības aprūpes jautājumus, sociālos pabalstus, šobrīd tas ir atstāts tikai nacionālo valstu kompetencē, bet nekur nav izslēgts, ka, veidojot politiku un vienojoties vairākumā, šīs valstis var iestāties par šiem jautājumiem."
No tā sauktajām lielajām partijām tikai "Saskaņas centrs" neslēpj, ka patiesībā programma balstīta uz pašu mājās risināmām lietām. Tas esot apzināti, lai vēlētāju pamazām sagatavotu jau oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. "Mēs ļoti labi saprotam, ka nabadzību nevar izkarot ar tiem likumiem, kurus pieņem Eiroparlamentā, bet to gaisotni un tās idejas mums vajag pārnest Latvijā," saka "saskaņietis" Andrejs Klementjevs.
No programmām arī secināms, ka pieredze Eiroparlamentā vēl nebūt nenozīmē izpratni par tur darāmām lietām. Eksperti kā vienu no sliktākajām min Aleksandra Mirska partijas "Alternative" programmu, kas aizrāvusies ar tādiem solījumiem kā lielākas algas medmāsām un korupcijas izskaušanu Latvijā. Grēko arī citas sīkpartijas, solot naudas ieguldīšanu Latvijas reģionos vai garantētu piemaksu pensijai - desmit eiro par katru nostrādāto gadu. Lieki piebilst – ir naivi cerēt, ka par šādām lietām varētu lemt Eiropas Parlaments.
"Mēs varam lasīt partiju programmas, bet realitātē vēlētājs tās aizmirst vēlāk, nekā pašas partijas aizmirst tās programmas, ko paši sarakstījuši. Piedodiet, bet tās programmas pat nav vērts analizēt. Varbūt desmit procenti nav tukši solījumi. Raksturīgi, ka visi solījumi – jāsamazina, jāpalielina, jānosaka - viss ir varbūtības formā, bet par to, kā – tas nav teikts," saka politoloģe Simona Gurbo.
Populistiski solījumi cieņā gan esot ne velti. Tie vēlētājiem esot saprotamāki nekā, piemēram, Eiropas kopīgās ārpolitikas jautājumi vai Eiropas federalizācijas idejas nianses. Politologi arī min vēl kādu niansi, kāpēc Eiroparlamenta vēlēšanās partiju programmas nav tik nozīmīgas – jau tā zemu aktivitāti raisošajās vēlēšanās cilvēki balsojot ne jau par idejām un partiju nostādnēm, bet par tiem, kuri, viņuprāt, gana labi strādājuši pašu mājās, lai tagad tiktu atalgoti ar gana labu darbu Eiropā.
Taisnības labad laikam jau jāatzīst, ka partiju programmas vairumā gadījumu pārlasām tikai pirms vēlēšanām, jo partiju vēlākajiem darbiem ar programmās ierakstīto maza saistība. Eksperti norāda – ja partiju programmās kopš 90. gadiem ierakstītie solījumi būtu īstenoti, šobrīd pensionāriem un medmāsām vajadzētu būt sabiedrības turīgākajai daļai. Arī veselība un izglītība mums jau sen būtu pieejama pilnībā bez maksas. Tāpēc eksperti iesaka – kad 24. maijā pie vēlēšanu urnas domāsiet, par ko balsot, nevērtējiet solījumus, bet to, kas izdarīts līdz šim.
