Nedzirdīgajiem

Atslēgas: «Ideoloģiju karš kapos, kas nenorima 60 gadus»

Nedzirdīgajiem

Bez aizvainojuma

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Dzīve uz ielas»

Eksperiments: Ja ir biļete, tad smakojošu bezpajumtnieku no transporta neizsēdina

“Rīgas satiksmes” un pašvaldības policijas dotais solījums steigties palīgā iedzīvotājiem, ja sabiedriskajā transportā ir kāds smakojošs un netīrs pasažieris, netiek pildīts, operācijā “Dzīve uz ielas” secina LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” (AP). Savukārt pašā sabiedriskajā transportā tipiska aina ir šāda: pasažieri novēršas no netīrā bezpajumtnieka, taču neiebilst, vadītājs vai konduktore atzīst bezspēcību, ja bezpajumtniekam ir biļete, savukārt policija vispār neierodas uz izsaukumu.

Piekrīt un tad atsakās piedalīties eksperimentā

Divus mēnešus ilgušās operācijas “Dzīve uz ielas” galvenais uzdevums bija iepazīties ar bezpajumtnieku ikdienu un to, cik lielā mērā viņiem ir pieejama valsts un Rīgas pašvaldības palīdzība. Vēl viens operācijas nolūks ir izzināt, vai patiesi tiek izpildīts uzņēmuma “Rīgas satiksme” un Rīgas pašvaldības policijas solījums steigties palīgā pasažieriem, ja salonā ir iekāpis smakojošs cilvēks, un vai policija viņam piedāvās palīdzību.

Eksperimenta sākumā gan AP bija jāatrod bezpajumtnieks, kurš būtu gatavs piedalīties eksperimentā. Pirmais kandidāts bija Gera. Stāstot par sevi, viņš klāsta, ka sabiedriskajā transportā bezpajumtnieki ož “no dzīves”. Viņš gan atzīst, ka Sarkanajā Krustā ir pieejama bezmaksas duša. Drēbes gan viņš nemazgā, jo atkritumos var atrast jaunu apģērbu.

Gera savulaik mūrējis krāsnis, tomēr dzeršanas dēļ zaudējis arodu. Tāpēc viņš pārsvarā nakšņo Sarkanā Krusta patversmē. AP ar Geru vienojas, ka viņš būtu gatavs piedalīties eksperimentā, turklāt viņš nedrīkst būt dzēris. Tiesa, nākamajā dienā viņa noliktajā vietā un laikā nav. Arī netālu sēdošā kompānija viņu nav redzējusi. “Viņš [Gera] man parādā ir veselu pudelīti,” saka viens no vīriem, vārdā Gunča.

Arī viņš, kā arī vēl viens vīrs, vārdā Edgars, apliecina, ka Sarkanajā Krustā ir dušas. Tiesa, neesot dvieļu.

Citur par dušu ir jāpiemaksā 80 centi, vēl citur jāpierakstās rindā, jo ir daudz gribētāju.

Aktīvākais kompānijā ir Gunča, kam ir problēmas ar kāju. Tās dēļ viņš daudz apkārt nestaigā un salīdzinoši ar pārējiem biedriem ir nošņurcis. Pārējie ir sakoptāki un tīrāki. Piemēram, Juris Centrāltirgū strādā par šoferi, taču arī viņam noteiktas dzīvesvietas nav jau 11 gadus.

Pēc brīža uzrodas Gera, kurš AP neatceras un atsakās piedalīties eksperimentā.

Arī turpmākajās dienās, runājot ar bezpajumtniekiem, izskan kritika patversmēm. Viņi pārmet, ka Sarkanajā Krustā Imantā var dabūt utis, turklāt par šiem pakalpojumiem ir jāmaksā.

Viņam ir biļete! Ko es varu izdarīt?

Galu galā AP tomēr izdodas sameklēt bezpajumtnieku, kurš varētu piedalīties eksperimentā. Viņu sauc Normis - 48 gadus vecs vīrietis, kas ir uzaudzis bērnunamā un dzīves laikā ir strādājis dažādus gadījuma lauku darbus. Kad ir aukstāks, viņš guļ Sarkanā Krusta patversmē. Bet pēc pirmajiem diviem mēnešiem tur ir jāmaksā 2,20 eiro dienā, tāpēc siltākā laikā viņš cenšas atrast kādu bezmaksas vietu. “Man ir viena vietiņa, kur es šonakt nakšņoju. Zem klajas debess. Blakus “Latgalītes” tirgum. Tur tikai nav jumta (..) Ja lietus līst, tad viss izmirkst, viss slapjš,” klāsta Normis. Iepriekš strādājis “simtlatniekos” un pie kāda saimnieka Talsos. Taču pēc tam, kad saimnieks samaksājis tikai par pirmo nedēļu, viņš atgriezies Rīgā un kopš augusta dzer katru dienu.

Ikdienā viņš pārtiek no ubagošanas un no tā, ko atrod atkritumos.

Agrāk dienā tādā veidā varēja tikt pie 50 latiem, taču tagad policija no labākajām vietām dzen prom. Normis piekrīt eksperimentam.

Nolemts, ka viņam būs jābrauc ar 15. trolejbusu uz Ķengaragu, ar 22. autobusu uz lidostu un vilcienu uz Jūrmalu.

Trolejbusā atsevišķi pasažieri, vairāk vai mazāk slēpti, tomēr atklāj savu nepatiku pret smaku, kas nāk no Normunda. Piemēram, kāda no sievietēm, sajutusi smaku, berzē degunu. Cita pasažiere aizspiež degumu, taču vietu trolejbusā nemaina. Arī sieviete, kas trolejbusā iekāpj ar bērniem, pēc brīža neiztur un aizsēžas tālāk no Normja. Tā kā neviens neiet sūdzēties pie vadītāja, tad pie viņa iet AP, sakot, ka viens no pasažieriem smird. Savukārt trolejbusa vadītājs secinājis, ka Normim ir biļete, tāpēc nav pamata viņu izsēdināt.

Arī atpakaļceļā pasažieru uzvedība ir līdzīga: cilvēki aizspiež degunu, taču neiet sūdzēties. Šoreiz vadītājs atsaka, ka var izsaukt apsargus, bet tad būs jāgaida apsargi. Taču tad būs jāapstājas. Tāpēc viņš turpina ceļu, un pasažieriem jāturas līdz pat galam.

Līdzīga pieredze ir vilcienā. Cilvēki jūt nelāgo smaku, tomēr neko nedara. Piemēram, kāda sieviete pat apsmērē lūpas ar pomādi, taču klusē. Savukārt konduktore atzīst, ka šajā situācijā neko nevar darīt.

“Viņam ir biļete. Ko es viņam varu izdarīt? Ja viņam nav mājās dušas, tad ko es varu izdarīt?” retoriski vaicā konduktore.

Kad aizbraukts uz Majoriem, Normis brauc atpakaļ un iekārtojas vilcienā pretī kādam vīrietim ar sākumskolas vecuma dēlu. Jau atkal – vīrietis aizspiež degunu, taču ar iebildumiem pret Normi nevēršas. Līdzīgi rīkojas citi, izliekoties, ka Normja nav. Arī konduktore, secinājusi, ka viņam ir biļete, dodas tālāk.

Savukārt, kad Normis iekāpis 22. autobusā, kas ved uz lidostu, AP nolemj izsaukt Rīgas Pašvaldības policiju. Kārtības sargi sola drīz ierasties. Tikmēr pasažieri, klusējot un neko nesakot, neslēpj nepatiku pret Normi un smaku, kas plūst no viņa – sejas viebšana, sašutuma pilns skatiens un pārsēšanās. Tikmēr policija visa vairāk nekā pusstundu ilgā brauciena laikā neieradās autobusā.

Jau atpakaļceļā AP žurnāliste, kas atkal atrodas turpat autobusā, sūdzas vadītājam. Viņš, secinājis, ka vīrietim ir biļete, dodas atpakaļ uz kabīni.

Patversmē zog apavus, tāpēc tur negrib palikt

AP policijas reakciju pārbauda atkārtotā braucienā ar 15. trolejbusu. Policija atkal pieraksta trolejbusa numuru, taču tālākas rīcības nav.

Normis pēcāk atklāj vēl vienu nepatikas iemeslu pret patversmēm. Proti, tur zog, tāpēc arī mazgāšanās tur nav tik bieža. “(..) “Čomaks” guļ. Viņam jaunas krosenes uz kājām, divi gabali pienāk un novelk tās. “Vsjo”, aizgāja – ar visām krosenēm,” stāsta Normis, paskaidrojot, ka pirms gulēšanas apavi tiek novilkti un palikti zem galvas. Par atlīdzību Normis tiek arī atalgots – duša televīzijā, ar dvieli, šampūnu un ziepēm, kā arī jaunas drēbes un frizieris.

Galvenā pārvērtība gan ir cita – Normunds smaržo.

Tiesa, kopumā viņa dzīve nemainīsies – jau atkal viņu sauc odekolons. Normis gan sola, ka kādu dienu beigs dzert. “Nē, nu tikai ne rītdien,” viņš nosaka, neielaizdamies sarunās par to, kas varētu viņu atturēt no alkohola.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt