Zinātnes vārdā

Klimata izmaiņas un pērkona negaisi: viesos LU profesore Agrita Briede

Zinātnes vārdā

Uzmanības centrā - klusums. Medicīnas īsfilmu festivāls "Medfest 2018"

Vai visa pasaule var dzīvot labklājībā? Saruna ar LU profesoru Jāni Priedi

Ekonomists: Attīstība ir ierobežota, un vienas valstis kļūst bagātākas uz citu rēķina

“Vai pastāv ierobežojumi, lai visa pasaule attīstītos? Jā, tie pastāv. Mēs runājam par šīs planētas resursiem un mūsu iespējām. Redzam, ka ir valstis, kuras kļūst aizvien turīgākas, un ir tādas, kas aizvien ir ļoti nabadzīgas. Bagātība tiek akumulēta uz citu valstu rēķina,” tā Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes (LU) raidījumā “Zinātnes vārdā” sarunā ar profesoru Ivaru Austeru uzsver LU Ekonomikas, biznesa un vadības fakultātes asociētais profesors Jānis Priede.

“Vai pastāv ierobežojumi, lai visa pasaule attīstītos? Jā, tie pastāv. Mēs runājam par šīs planētas resursiem un mūsu iespējām. Redzam, ka ir valstis, kuras kļūst aizvien turīgākas, un ir tādas, kas aizvien ir ļoti nabadzīgas. Bagātība tiek akumulēta uz citu valstu rēķina,” tā Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes (LU) raidījumā “Zinātnes vārdā” sarunā ar profesoru Ivaru Austeru uzsver LU Ekonomikas, biznesa un vadības fakultātes asociētais profesors Jānis Priede.

Ivars Austers: Ekonomika ir zinātne vai nav?

Jānis Priede: Protams, ka ir! Taču dažkārt cilvēki ne visai labi izprot, ar ko nodarbojamies. Ekonomisti sabiedrībā ir diezgan redzami – ziņās bieži kāds izsakās par sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Ekonomisti pēta to, kā sabiedrība izmanto ierobežotos resursus neierobežoto vajadzību apmierināšanai. Ekonomikas zinātne ir attīstījusies tiktāl, ka matemātikas aprēķini tiek ļoti daudz izmantoti, lai varētu pamatot sabiedrības subjektu uzvedību. Rezultātam ir jābūt tādam, ka zinātnei jādod pozitīvs pienesums sabiedrībai. Ja ekonomisti spēj izprast un ieteikt, kā subjektiem labāk rīkoties tirgū, lai palielinātu savu derīgumu vai arī, kā valdībā veidot labāku politiku, lai sabiedrība no tā kopumā iegūtu, tad tas atbilst zinātnes statusam.

Viens no zinātnes uzstādījumiem ir prognozēt. Kā ir ar šo?

Kaut ko prognozēt uz priekšu ir ambiciozs uzstādījums. Jāatceras, ka prognozēm ir dažādi mērķi. Ir prognozes, kas mēģina saprast notikumu attīstību, ņemot vērā līdzšinējo procesu attīstību, paredz kaut kādus apstākļus un izvirza pieņēmumus par iespējamo notikumu attīstību. Tas ir vajadzīgs, lai mēs varētu pieņemt labākus lēmumus gan sev, gan sabiedrībai kopumā. Prognozes ir ļoti dažādas. Piemēram, demogrāfu biedējošā prognoze par to, kāda pēc 50 gadiem izskatīsies Latvija, ja nemainīsim savu rīcību demogrāfijas jomā. No vienas puses, viņi objektīvi vērtē situācijas dinamiku, bet no otras – izsaka pārspīlētas prognozes, kuru mērķis ir mainīt kaut ko līdzšinējā situācijā. Kopumā var apgalvot, ka, jo uz ilgāku laiku prognozes tiek izteiktas, jo tās ir neprecīzākas.

Bet kā ir ar krīzēm? Tās jau īsti neviens nespēj prognozēt?

Ir ekonomisti, kuri visu laiku prognozē krīzes. Tajā brīdī, kad krīze tiešām iestājas, tad tas ir kā laimēt loterijā – ekonomists, kuram izdevies trāpīt ar savi prognozi, saņem Nobela prēmiju. Ekonomikā bieži ir lietas, kuras nevar paredzēt, piemēram, var iestāties kādi apstākļi, kurus nebija iespējams prognozēt. Līdzīgi var teikt par pašreizējo banku krīzi – objektīvi raugoties, klasiskie rādītāji, piemēram, likviditāte, bija ļoti laba, taču pēkšņi iestājās apstākļi, kurus iepriekš bija grūti paredzēt.

Ekonomisko krīžu prognozēšana ir grūts un nepateicīgs darbs, jo, kā zināms, ekonomika attīstās cikliski, tādēļ ar lielu varbūtību var prognozēt, ka iestāsies vēl kāda krīze,

taču, kad tas notiks un no kurienes tā nāks, tas ir atkal grūtāks jautājums.

Iepriekš minēji par pašu derīgumu vai labumu, kuru mums vajadzētu palielināt. Ir cilvēki, kuri ekonomikai piedēvē racionālu pieeju, taču pēdējā laikā palielinās to cilvēku skaits, kuri noraida racionālisma idejas, uzskatot, ka cilvēki savā būtībā nav racionāli un viņiem raksturīgs konsekvences trūkums, kā arī paši nemaz nesaprot, ko grib. Sakāpināti izsakoties – cilvēkiem vajadzīga iespēja maz domāt.

Tu ļoti labi pajautāji par derīgumu. Kas tas ir, un kurā brīdī cilvēki saprot, ka viņu dzīve kļūst labāka? Klasiskajā ekonomikas teorijā labklājību mēram pēc iekšzemes kopprodukta, un tā komponentes ir, piemēram, patēriņš, investīcijas, valdības izdevumi, imports, eksports.

Ja patēriņš aug, aug arī iekšzemes kopprodukts, taču - cik par mūsu laimi liecina lietas, kuras mums pieder? Ir budistu tempļi, kur mūki dzīvo, lūdzas, viņiem nav šo daudzo lietu, bet viņi ir laimīgi.

Iekšzemes kopprodukta mērīšanas monetārās vienībās jēga drīzāk slēpjas tajā, ka tas atspoguļo nevis to, kas mums pieder, bet to, ko ar šo naudu varam iesākt – ko iegādāties, kas padara mūsu dzīvi labāku.

Vai visa nauda ir vienāda, vai pastāv “labā” un “sliktā” nauda?

Attīstītākās valstīs sociālā korporatīvā atbildība un ētika ieņem aizvien lielāku nozīmi. Arī mums universitātē ir kurss “Biznesa ētika”, kur mācām šos principus studentiem. Atbildīgi uzņēmēji ļoti rūpīgi izvēlas savus sadarbības partnerus, un es domāju, ka šim jautājumam vajadzētu pievērst daudz lielāku uzmanību.

No kurienes vispār rodas vērtība, runājot par ekonomisko attīstību? Pieņemsim, ka pasaulē ir konstants vērtības apjoms, un, ja esi pietiekam žigls vai žiperīgs, tad vari pārpumpēt to vērtību uz savu valsti, uzņēmumu vai privāto kontu. Beigās sanāk “0” summas spēle – ja Latvija iegūst, tad kādam pasaulē jāzaudē, un vēlams, lai tas notiktu kaut kur tālāk. Vai vispār ir iespējams, ka visa pasaule attīstās vienmērīgi?

Tavs jautājums jau iekļāva atbildi – vai pastāv ierobežojumi, lai visa pasaule attīstītos? Jā, tie pastāv. Mēs runājam par šīs planētas resursiem un mūsu iespējām.

Mēs redzam, ka ir valstis, kuras kļūst aizvien turīgākas, un ir tādas, kuras aizvien ir ļoti nabadzīgas. Bagātība tiek akumulēta uz citu valstu rēķina.

Taču jāņem arī vērā, ka dabas resursi netiek vienmēr izmantoti, lai radītu kaut kādas jaunas vērtības, vai arī pastāv intelektuāli ietilpīgi pakalpojumi, kurus mazattīstītām valstīm nav iespēju attīstīt. Tās valstis, kuras paļaujas tikai uz saviem dabas resursiem, vienmēr būs iepakaļ daudz attīstītākām valstīm. Visa pasaule nekad nebūs vienlīdz attīstīta. Attīstītajām valstīm, kuras turpina ieguldīt savā attīstībā, ir ļoti lielas priekšrocības attiecībā pret pārējām.

Atklājas visai skumja aina.

Tā ir realitāte, ja citam starta šāviens ir bijis daudz agrāk un viņš tev ir divus apļus priekšā.

Bet daudzi salīdzina Latviju ar Somiju, kura pirms simt gadiem bija tādā pašā vai zemākā attīstības līmenī nekā mēs. Vai pēc simts gadiem atšķirības starp mums būs tādas pašas?

Grūti pateikt. Ja mēs ko labu izdomāsim, kas to lai zina, kur mēs būsim. Liela nozīme ir zinātnei un augstākajai izglītībai. Man ir liels prieks par Ltvijas Universitāti, to, kā te tiek ieguldīts infrastruktūras attīstībā. Svarīga ir jaunu spožu prātu piesaiste, kas palīdzētu radīt jaunas zināšanas. Zinātniskie atklājumi bieži vien ir nejaušības, un kāpēc lai tie nenotiktu tieši Latvijā?

Zinu, ka tevi interesē jautājums par beznosacījuma pamata ienākumu. Kas tas īsti ir? Cilvēkiem dod naudu tāpēc, ka viņi vienkārši ir, ka viņi kaut ko grib darīt vai gluži pretēji – neko negrib darīt?

Par šo tematu mēs kopā ar fakultātes dekānu Gundaru Bērziņu pēdējā laikā esam uzrakstījuši vairākus rakstus, lai pievērstu tam uzmanību. Tas nav nekas jauns, jau 16. gadsimtā Tomass Mors grāmatā “Utopija” iezīmēja šo tēmu. Beznosacījuma ienākuma pamatprincips ir tāds, ka valsts cilvēkiem neatkarīgi no tā, ko viņi dara, maksātu zināmu ienākumu, kas sedz viņa pamatvajadzības. To saņemtu visi iedzīvotāji neatkarīgi no viņu statusa vai ienākuma līmeņa. No administrēšanas viedokļa tas ir ļoti vienkārši – nav nepieciešami nekādi aprēķini, kā tas ir, piemēram, bezdarbnieka pabalsta gadījumā.

Pasaulē vairākās vietās, piemēram, Āfrikā un arī Somijā, tiek veikts šāds eksperiments, bet tas notiek lokālā, ciemata apjoma mērogā. Un tad pēta, kas notiek – kā tas atsaucas uz šiem cilvēkiem, kā uz finansiālo sistēmu. Patiesībā tā ir visai racionāla shēma, jo daļu šīs naudas valsts saņems atpakaļ nodokļu veidā, jo cilvēks pirks preces un pakalpojumus. Tas ir izdevīgi arī vietējiem uzņēmējiem. Būtiski, ka cilvēki tiek izrauti no nabadzības. Tiklīdz tiek samazināta nabadzība, samazinās arī noziedzība.

Svarīgs secinājums bija arī tas, ka cilvēki, kad jutās stabilāki, jo bija droši par kaut nelieliem, bet regulāriem ienākumiem, sāka savādāk raudzīties uz nākotnes perspektīvām, apsverot iespējas, piemēram, turpināt izglītoties.

Bet vai nav tā, ka daļa cilvēku pieradīs pie šīs sistēmas un neko vairāk arī nevēlēsies sasniegt?

Tieši par to šajā modelī arī ir vislielākās bažas. Šveicē 2014. gadā referendumā to noraidīja. Arī Vācijas parlaments to izskatīja un galu galā nepieņēma. Un tur uztraukuma pamatā bija tas, ka, ja cilvēkiem būs pietiekami ienākumi, lai varētu neko nedarīt, varētu zust motivācija vispār strādāt.

Saistītie raksti
1 komentārs
Jānis Krūmiņš
Kur jūs atradāt to sociālistu? Par ekonomiku ir daudzas ekonomikas skolas ar savām teorijām un kā pieredze rāda neviena no tām nespēj paredzēt krīzes, sakiet tad kāda nozīme ir jūsu tērgāšanai? a pareizi atņemt strādājošiem un atdot dienaszagļiem, piemēram valsts algotiem ekonomistiem
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti