Eiropas Savienība ir miera projekts. Intervija ar Ziemeļmaķedonijas ārlietu ministru

Ir daudz diskusiju par to, vai Eiropas Savienībai būtu jāuzsāk iestāšanās sarunas ar divām Balkānu valstīm – Albāniju un Ziemeļmaķedoniju? Šādu aicinājumu jau otro gadu pēc kārtas ir izteikusi Eiropas Komisija. Kamēr Ziemeļmaķedonijas nosaukuma strīds nebija atrisināts, Grieķija bloķēja Balkānu valsts ceļu uz Eiropas Savienību un NATO. Tagad Ziemeļmaķedonija jau tuvāko mēnešu laikā iestāsies NATO, kļūstot par alianses 30. dalībvalsti, bet mēneša beigās samitā Briselē arī Eiropas Savienības dalībvalstu līderi lems, vai sākt iestāšanās sarunas ar šo valsti.

Ko Ziemeļmaķedonija domā par vienošanos ar Grieķiju, ko no tās sagaida? Kāpēc tai ir svarīgi iestāties Eiropas Savienībā un NATO? Par to Latvijas Radio Tallinnā Lennarta Meri konferencē  sarunājās ar Ziemeļmaķedonijas ārlietu ministru Nikolu Dimitrovu.

Eiropas Savienība ir miera projektsUģis Lībietis

    Ir stājusies spēkā jūsu noslēgtā vienošanās ar Grieķiju. Tās ir labas ziņas, taču šķiet, ka Ziemeļmaķedonijas iedzīvotāji to uztver ar dalītām jūtām. Kādas ir jūsu sajūtas par vienošanos? Valsts nosaukuma maiņa nav kaut kas, kas ir viegli izdarāms

    Nikola Dimitrovs: Šī vienošanās mums paver nākotni, atver durvis uz dalību NATO un uz mūsu Eiropas ceļa sākumu – iestāšanās sarunām ar Eiropas Savienību. Vienošanās arī stiprina draudzību ar mūsu kaimiņiem. Tā palīdz nevis konfrontēt vienai ar otru, bet līdzāspastāvēt divām maķedoniešu identitātēm, viena no kurām ir mūsu Ziemeļmaķedonijā etniskajiem maķedoniešiem un otra – Grieķijā.

    Es personīgi parakstīju vienošanos un esmu lepns, ka varēju būt tik cieši iesaistīts šajā procesā. Es domāju - jo vairāk šī vienošanās tiks īstenota dzīvē, jo vairāk pretinieku abās robežas pusēs sapratīs, kādēļ šis ir labs kompromiss. Kad jums ir strīds ar saviem kaimiņiem, problēmu nevar atrisināt ar pilnīgu uzvaru. Jo tad kaimiņš jūtas, ka ir sakauts, tas nevairo draudzību, bet vilšanos un neapmierinātību. Mēs spējām vienoties par galvenajiem jautājumiem, kas ir svarīgi abām pusēm.

    Mums ir juveliermākslas, rotājumu veidošanas no sudraba tehnika, kas saucas filigrāns. Tā prasa daudz pacietības un precizitātes. Un arī šīs vienošanās izstrādāšana prasīja daudz pacietības un precizitātes. Tagad esam sākuši vienošanās īstenošanas dzīvē fāzi. Mēs atveram divus jaunus robežšķērsošanas punktus, kas palīdzēs pārrobežu sadarbībai, ekonomikai un tūrismam. Tirdzniecības apjomi jau ir palielinājušies, tāpat arī abu valstu biznesmeņu interese par investīcijām.

    Līdz ar to tagad esam ceļā uz pievienošanos NATO. Uzskatām, ka šogad sāksim savu ceļu uz Eiropu.

    Ģeogrāfiju un vēsturi nevar mainīt, taču ir iespējams veidot savu nākotni. Un tas ir tas, ko mēs esam izdarījuši.

    Tas prasīja daudz politiskā kapitāla, jo ir vieglāk izmantot strīdu, lai gūtu popularitātes punktus, nevis strīdu atrisinātu. Bet tas neaplīdz nākamajām paaudzēm. Tādēļ uzskatu, gan premjers Zaevs, gan Ciprs ir pelnījuši uzslavas, jo viņi vairāk domāja par nākamajām paaudzēm, nevis nākamajām vēlēšanām.

    Jūs jau pieminējāt ekonomiskos ieguvumus, ko sagaidāt no vienošanās ar Grieķiju. Cik lielus ieguvumus jūs sagaidāt?

    Nikola Dimitrovs: Biznesam patīk paredzamība. Jau pagājušajā gadā, kad vēl bija tikai izredzes, ka problēma tiks atrisināta, ārvalstu tiešās investīcijas mūsu valstī sasniedza rekordu – 624 miljonus eiro. Mums jau pieaug gan eksports, gan rūpnieciskās ražošanas apmēri. Vidējā alga palielinājusies par astoņiem procentiem. Kad pirms diviem gadiem stājos amatā, bija recesija, izaugsme bija mīnus viens procents. Pagājušā gada pēdējais ceturksnis jau uzrādīja 3,7% izaugsmi. Atbrīvojot ceļu un ejot uz priekšu, mēs arī esam devuši brīvību mūsu valsts ekonomiskajam potenciālam.

    Jūnijā tiks pieņemts lēmums, vai Eiropas Savienība sāks iestāšanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju. Cik drošs esat, ka tas notiks?

    Nikola Dimitrovs: Esmu pārliecināts, ka šogad sāksim iestāšanās sarunas. Mūsu mērķis ir sākt sarunas līdz šī gada beigām. Tas, kā mēs panācām vienošanos ar Grieķiju, ir ļoti eiropeisks veids, kā risināt problēmas.

    Tas ir veids, kā tika radīta Eiropas Savienība. Tā tika radīta, balstoties konkrētā sadarbībā. Tas bija miera projekts.

    Bet ir arī reformas pašmājās. ASV nevalstiskā organizācija "Freedom House” saka, ka mums ir labākās iespējas demokrātiskam izrāvienam Eiropā. Žurnāls "The Economist” savā demokrātijas indeksā norāda, ka mēs esam tajā nelielajā valstu grupā, kas sasniegušas ievērojamu progresu. Esam gājuši uz priekšu mediju brīvības rādītājos, tiesu neatkarībā. Tas nav jautājums tikai par likumiem, tas ir arī par to, kā valsts reāli mainās. Gan sabiedrība, gan kā mēs veidojam politiku.

    Manuprāt, to visu var uzskatīt par tik pārliecinošiem argumentiem, ka, ja šogad netiks pieņemts lēmums par iestāšanās sarunu sākšanu, tad Eiropas Savienības ietekme reģionā būs grūti saglabājama. Šogad uz spēles mums ir kopīga likme.

    Vai tam būtu sekas arī uz Balkānu reģionu kopumā, ja netiek sāktas iestāšanās sarunas? Pēdējos gados runāts par to, ka Eiropas Savienība ir pagurusi no paplašināšanās. Kāds ir jūsu vēstījums eiropiešiem?

    Nikola Dimitrovs: Šis ir reģions, kuram visapkārt ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Mēs nerobežojamies ar Eiropas Savienību, mēs esam tās iekšienē. Šī reģiona vienīgā nākotne ir būt Eiropā.

    Mēs gribam eksportēt preces un pakalpojumus, nevis jaunos talantus. Tam ir nepieciešams nodrošināt, ka Eiropa ir arī mūsu valstī, ka Eiropa ir mūsu mājās. Tādēļ mums vajadzīgs iestāšanās process. Tas ir reformu instruments, mācību prakse. Ja ir redzams progress, un šis progress tiek novērtēts, tad vēstījums reģionam ir – strādājiet, reformējaties, ja jūs sasniedzat rezultātus, tad arī mēs izpildīsim solīto. Bet, ja progress netiek novērtēts, tad vēstījums ir otrāds – ka varbūt nav vērts strādāt, lai pieņemtu smagus politiskos lēmumu, risinātu divpusējos strīdus un investētu reformās. Tādēļ šogad mums uz spēles ir kopīga likme – nodrošināt, ka mums ir kopīgi panākumi.

    Latvija maijā ratificēja protokolu par Ziemeļmaķedonijas pievienošanos NATO. Kādēļ jūs gribat iestāties NATO?

    Nikola Dimitrovs: 2000. gadā mēs bijām daļa no Viļņas grupas valstīm, kur bija arī Latvija, un toreiz kopīgi parakstījām dokumentu, ka Eiropa nebūs pilnīga, brīva un veiksmīga, kamēr mēs, visas valstis, nebūsim pievienojušās eiroatlantiskajai ģimenei. Mēs esam pēdējā valsts no šīs grupas, kas joprojām vēl nav iestājusies NATO. Mēs ticam kolektīvās drošības sistēmai. Mēs ticam piektajam pantam. Mums iestāšanās NATO ir vēstījums, ka esam uz palikšanu. Tas mums arī rada pienākumu atbalstīt kolektīvo drošību, aizsardzībai tērēt divus procentus un iesaistīties starptautiskajās NATO miera uzturēšanas misijās.

    Mums pievienošanās NATO būtu iesāktā novešana līdz galam. To atbalsta 84% mūsu pilsoņu.

    Mēs pateicamies Latvijai un parlamentam par mūsu pievienošanās protokola ratificēšanu. Tas ir vēl viens solis uz mūsu mērķi oficiāli iestāties NATO līdz šī gada beigām, pirms Londonas samita. Nesen Vašingtonā piedalījos NATO pastāvēšanas 70. gadadienas svinībās. Toreiz teicu, ka tie, kas bijuši iekšā ilgu laiku, dažkārt aizmirst, cik auksti ir ārpusē. Mēs esam bijuši ārpusē ļoti ilgu laiku. Un mēs vairs negribam būt vieni. Mēs gribam būt iekšā kopā ar mūsu draugiem.

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti