Muzeja ēka jau pusgadu iekonservēta
„Muzejam jau principā būtu jābūt atvērtam un pieejamam apmeklētājiem,” saka Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš. Tomēr ēku Pils laukumā arvien ieskauj sastatnes un balts polietilēns, bet uz būvtāfeles lasāmais, ka šeit būvdarbus veic pilnsabiedrība „PMK un BBA”, jau kādu laiku vairs neatbilst patiesībai. Līgums ar būvniekiem jau vairāk nekā pusgadu ir lauzts, un nekādi darbi ēkā vairs nenotiek – tā ir iekonservēta. Pirms diviem mēnešiem Rīgas apgabaltiesa apmierinājusi pasūtītāja, tas ir, „Valsts nekustamo īpašumu” pieteikumu par nodrošinājuma atcelšanu, kas bija noteikts pēc būvnieku prasības.
Tagad „Valsts nekustamie īpašumi” meklē jaunu būvnieku.
„Šobrīd notiek iepirkuma procedūra jauna būvnieka izvēlei. Mēs esam vienu iepirkuma procedūru noslēguši, bet konstatējām, ka šī iepirkuma procedūra ir bijusi ļoti dārga un saimnieciski neizdevīga. Līdz ar to mēs ejam uz atkārtotu iepirkumu. Plānots ir, ka būvnieku mēs iepirksim līdz nākamā gada sākumam un tad arī atsāksies būvniecība. Plānots, ka nākamā gada nogalē muzejs būs atvērts apmeklētājiem,” skaidro „Valsts nekustamo īpašumu” valdes locekle Līga Ermane.
KM: Projektu nav iespējams pabeigt solītajā laikā līdz 2018. gada februārim
Šajā gadījumā projekta iesaldēšana nozīmē ne muzeja atvēršanas aizkavēšanos. Šobrīd jau gandrīz droši var teikt, ka tā nozīmē arī muzeja ēkas rekonstrukcijai paredzētā Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) finansējuma zaudēšanu, atzīst Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretārs Sandis Voldiņš:
„Pāris mēneši šurp vai turp mums jau vairs neko nenozīmētu. Mēs ar norvēģu pusi esam panākuši vienošanos, ka tad, ja muzeju var pabeigt līdz 2018. gada februāra beigām, vismaz daļu no izmaksām mēs varētu attiecināt. Bet jāsaka, kā ir, - pašreizējais termiņš, ko VNĪ mums nosauca, liek mums domāt, ka mēs šo projektu nevarēsim arī daļēji līdzfinansēt no Eiropas Ekonomiskās zonas finansējuma. Pēc pašreizējās projekta gaitas nekas neliecina, ka to varētu pabeigt līdz 2018. gada februārim.”
Sarežģījumi bijuši arī ar citu projektu īstenošanu, taču tieši Rakstniecības un mūzikas muzeja rekonstrukcijas projektā sekas ir vissāpīgākās:
„Kopējā programma, kas tika apstiprināta, bija par 11 miljoniem eiro.
Šis bija lielākais projekts par gandrīz 5 miljoniem eiro, kurš arī vienīgais nav īstenots. Visi pārējie objekti, kas bija mazāki – Zaļā sinagoga Rēzeknē, visi trīs Raiņa muzeji, Jūgendstila centra digitalizācija, ir pabeigti.”
Mārtiņš Tols, kurš vadīja „Valsts nekustamos īpašumus” laikā, kad sākās konflikts ar būvniekiem, no amata atkāpās šā gada 10. martā. Tagadējā VNĪ vadība ir apņēmības pilna piedzīt no būvniekiem visus zaudējumus, ko šī projekta gaitā būs cietusi valsts.
VNĪ ceļ prasību pret būvniekiem; tie vaino nekvalitatīvu projektu
„Šobrīd VNĪ ir cēlis prasību pret būvnieku, bet, noteikti, tiklīdz būs zināms pilns zaudējumu apmērs, šī prasība tiks papildināta. Šobrīd šī summa tiek precizēta,” sola „Valsts nekustamo īpašumu” valdes locekle Līga Ermane. Viņa kategoriski nepiekrīt būvnieku apgalvojumiem, ka nekvalitatīvi sagatavots projekts bijis galvenais iemesls, kādēļ rekonstrukcija atpalika no sākotnēji plānotiem termiņiem un konflikts ar būvniekiem samilza tiktāl, ka noveda pie līguma laušanas.
Jāatgādina, ka pilnsabiedrības „PKB un BBA” vadītājs Ivo Čerbakovs, skaidrojot, kāpēc būvnieki nespēja tikt galā ar solīto, šā gada martā sacīja: „Mēs sākām konstatēt, ka patiesībā tas būvprojekts īsti neatbilst faktiskajai situācijai. Brīdī, kad mēs sākām atsegt darbu zonas, atrakt pamatus un atsegt sienas, sāka līst ārā visādi zili brīnumi. Loģiski, ka mēs tālāk kā būvnieks neko nedrīkstējām darīt līdz brīdim, kad mums tehniskā projekta autors iedod tālākai būvdarbu izpildei nepieciešamos risinājumus.”
Tikmēr Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš, vaicāts par mācībām, kas gūtas saistībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja rekonstrukcijas epopeju, saka:
„Nākotnē, uzsākot šādus projektus, daudz lielāks laiks tiks patērēts sagatavošanās darbiem kā tādiem.
Mēs vairs nerunājam par to, ka mēs paņemam objektu un ar konkursu atdodam projektētājam. Tomēr priekšizpētei ir jāvelta ilgāks laiks, lai galarezultātā to projektēšanas uzdevumu, kas ir visam pamatā, veidotu prognozējamāku.”
To, kā veiksies ar šīs apņemšanās iedzīvināšanu un to, vai tas palīdzēs uzlabot lielo būvprojektu vadību, uzzināsim tikai ar laiku. Arī būvniekiem gaidāmās tiesvedības rezultātus par valstij nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, visticamāk, uzzināsim tikai pēc vairākiem gadiem.
