Jau divdesmit gadu garumā pēc ikdienas pirkumiem ļaudonieši pieraduši doties uz labi zināmo Dīvaru veikaliņu – ne katrs var aizbraukt līdz novada centram, turklāt te viens otru labi pazīst, var izrunāties un savējam uzticēties. Lauku veikals ir kā savdabīgs barometrs, kas norāda uz ļaužu rocību un iztikšanu.
„Grūtākais laikam ir mēneša beigas - tad, kad nu tiešām nav tās naudiņas. Mēneša sākumā ir bērnu pabalsti, pensijas, algas. Tad ir ienākums labs," saka pārdevēja Dace Nagle.
Veikala Dace Vulfiusa īpašniece jau esot nodrošinājusies ar eiro uzkrājumiem, lai jaunā gada pirmās dienas noritētu bez liekas aizķeršanās, bet zināms žēlums sirdī ir:
„Vienīgi, teiksim, tā emocionālā ziņā man ļoti žēl no latiņa šķirties - 20 gadu garumā ar to latiņu ir iets, nu atdodam mēs to savu valūtu diemžēl..."
Bet sastaptās pircējas par jauno valūtu nebēdā - tāpat nākšot uz veikalu ar to, kas būšot kabatā. Vai nu pirmo reizi mūžā piedzīvota naudas maiņa!
„Ja iztērēsim tos latiņus, tad iesim ar eiro! Bet, nē, otrajā vēl nē... Man pensija ir 15. [janvārī], tad jau no 15. tikai ar eiro..." pircēja saka Lūcija Kuņicina. „Tad jau nāksiet ar latiem vēl? - Jā, noteikti ar latiem! Mēs neesam tik gudri, ka ātrāk tur sagatavotu tos eiro. Kā jau vecenes! - Bet kaut kur avīzēs neraksta par to? - Ir gan! Mums atsūtīja, mēs pētījām tur vienu žurnālu.
Gan jau [tiksim galā] - es vēl skolā gāju, kad maiņa bija un pēc tam arī. Mēs jau pieraduši pie visa kā."
Līdzās gadumijas rotājumiem Dīvaros par 5 santīmiem var iegādāties gluži svaigas eiro monētas. Gardas - un no šokolādes. Jāvēl tikpat patīkami mirkļi, kasē ieskaitot arī pirmās eiro zīmes.
