"Miers, klusums, man tā rutīna vienkārši apriebās, nu es tīrais rīdzinieks esmu, nu šiten tu atnāc, reāli cita pasaule ir un cilvēki arī baigi foršie, šiten ir ideāli vienkārši," saka Egils Bukšs.
Savu izvēli – nomainīt Rīgu pret Valku – Egils Bukšs nenožēlo. Būtībā jau viņam sanākusi ne tikai dzīves vietas, bet arī profesijas maiņa, jo iepriekš viņš Rīgā bija Neatliekamās medicīniskās palīdzības auto šoferis, tad izlēma, ka jādodas mācīties, lai kļūtu par ārsta palīgu, un to arī īstenoja.
"Stimuls bija tāds, ka mēs braucām uz izsaukumiem, ārsti un ārstu palīgi darīja savu darbu, es no malas [skatījos]; nu, protams, mums, kā autovadītājiem arī vajadzēja visā tajā piedalīties, vienkārši no malas baigi patika, nezinu, laikam tāds apslēpts aicinājums, kuru es pirms tam nebiju apjautis; patika un daudziem ārstiem un reanimatologiem es varu pateikt paldies, ka arī viņi mani mudināja iet mācīties tālāk," atklāj Egils.
Egils stāsta, ka viņam doma doties prom no Rīgas bijusi jau vēl pirms tam, kad uzzinājis par kompensācijām tām ārstniecības personām, kuras dodas strādāt reģionos.
"Es jau biju nolēmis, iespējams, es iešu strādāt ārpus Rīgas. Bija jau tāda doma, tā kā sēkla galvā bija, un šis projektiņš, maniem vārdiem sakot, ir tāds patīkams spēriens pa pēcpusi, lai tu atnāktu un sāktu savu dzīvi, kā lai pasaka, [atbalsts bija] tāds spilvens, riktīgs tāds," turpina Egils.
Un šis finanšu atbalsts, kā vērtē arī Veselības ministrijas Projektu vadības departamenta direktore Liega Zalcmane, ir būtisks, mediķim un arī viņa ģimenei mainot dzīves vietu.
"Vidējā summa ir aptuveni astoņi tūkstoši. Tā svārstās, jo mēs maksājam šo kompensāciju par ģimenes locekļiem, tātad – jo lielāka ģimene, jo tā summiņa veidojas lielāka, un mēs izmaksājam vienā reizē, līdz ar to cilvēkam ir iespēja risināt kaut kādas savas vajadzības, vai dzīves vietas, vai transporta, vai kādas citas," skaidro Zalcmane.
Kompensācijas mediķiem, kuri dodas strādāt uz reģioniem, kopumā ir devušas pozitīvu rezultātu.
"Mums divarpus gadu laikā ir pieteikušās jau apmēram 800 ārstniecības personas. Esam ļoti gandarīti par to, jo, protams, tā situācija ar ārstniecības personu deficītu pēdējos gados bija dramatiska, it īpaši ārpus Rīgas, un tas, ka 800 ārstniecības personas ir papildinājušas ārstniecības iestādes, jau ir labi. Visaktīvākā ir Latgale, Vidzeme, kur šis minētais kolēģis ir devies, arī ir aktīva, tur ir ceturtā daļa, 200 ir pieteikušies tieši Vidzemē," stāsta Zalcmane.
Egils Bukšs par darbu reģionā nesūdzas, kaut gan arī atzīst, ka salīdzināt darbu neatliekamajā palīdzībā galvaspilsētā un laukos ir grūti, jo tagad lielākoties nākas paļauties uz pašu spēkiem.
"Rīgā ambulatorās iestādes atrodas tuvu, nu, nosacīti tuvu, tā kā var tev palīgā atbraukt reanimācijas brigādes. Laukos ir savādāk. Ne kuru katru reizi var atbraukt, jo tomēr attālumi ir lieli un pie katras brigādes reanimatologu nepieliksi; mēs, ārsta palīgi, – tāpēc arī esi mācījies skolā, lai visu to procesu izdarītu tā, lai varētu sekmīgi nogādāt līdz ambulatorais iestādei. Nu, ir lieli gabali, ir cilvēki, kas dzīvo meža vidū, citreiz tur pat telefonam zonas nav, navigācija neķer, tad mēs paļaujamies uz auto vadītājiem; forši mums autovadītāji, kas to savu rajonu, reģionu zina, un paļaujamies, ka viņš atradīs pat meža vidū," stāsta Bukšs.
Mediķis neslēpj, ka nākas braukt arī pie Covid-19 slimniekiem, bet to viņš vērtē kā pašsaprotamu sava darba uzdevumu, kad tīri cilvēciskas bailes ir vienkārši jāpārvar.
"Ja tu baidīsies, tad vari šinī profesijā nestrādāt. Kad es atnāku uz maiņu, es nezinu, man laikam tāds klikšķis notiek, – tas mans darbs, tas man ir jādara, jo manā vietā neviens to neizdarīs," uzsver Egils.
Bet, runājot par atbalsta programmu mediķiem, kuri ir gatavi pārcelties no galvaspilsētas uz darbu novados, tad tā turpināsies līdz 2023. gada rudenim, un plānots, ka kopumā tā varētu rīkoties ap 1400 medicīnas darbinieku. Veselības ministrijā spriež – ja aktivitāte būs tāda, kā līdz šim, tad šis skaits arī tiks sasniegts.
