Šajās dienās esat saticies ar Latvijas prezidentu, kultūras ministru, abu sabiedrisko mediju vadību, Saeimas deputātiem un citiem. Kāds iespaids jums izveidojies par sabiedrisko mediju situāciju šeit?
Noels Kurens: Aina, kas man iezīmējusies – sabiedriskajiem medijiem Latvijā uzticas, ir augsta pārliecība par to neatkarību, un to apstiprinājis arī mūsu veikts pētījums. Bet, kas mani pārsteidza – ir steidzami nepieciešamas investīcijas tehnoloģijās.
Vakar es izstaigāju Latvijas Televīziju, un tur tiešām strādā daudz dedzīgu cilvēku, bet dažviet tehnika mani pārsteidza. Tā bija tik veca!
Daudzas atslēgas tehnoloģijas ir pirktas jau lietotas, turklāt pirms daudziem gadiem! Un pārēja uz augstas izšķirtspējas kvalitāti – tā ir veca diskusija. Mēs esam garām šim punktam, un arī tādai modernai un progresīvai valstij kā Latvija ir jāmodernizē audiovizuālais sektors, jāiegulda digitālajās tehnoloģijās un jo īpaši – sabiedriskajos medijos.
Investīcijas tehnoloģijās prasa daudz naudas. Kāds ir risks, tās neveicot?
Jūs atpaliksiet. Jauni skatītāji ir ļoti nepastāvīgi. Viņi skatās televīziju un klausās radio ļoti dažādos veidos. Viņi pārvietojas, un ir nepieciešamas investīcijas tehnoloģijās, lai tam pielāgotu saturu. Un, ja jūsu veidotais saturs nebūs pieejams viņiem ērtā veidā, viņi to vienkārši nepatērēs. Un ir ļoti svarīgi, lai sabiedriskie mediji uzrunātu visus skatītājus, toskait – jaunos. Pašlaik tas ir svarīgāk nekā jebkad, jo visu pārmāc sociālie tīkli, ASV milži, un es nerunāju tikai par "Google" vai "Facebook". Tas ir liels drauds Eiropas kultūrai, nacionālajām kultūrām, jo "Netflix" neieguldīs Latvijas ziņās vai izmeklējošajā žurnālistikā, viņi neieguldīs klasiskajā vai tautas mūzikā, un tāpēc ir nepieciešami stabili finansēti sabiedriskie mediji, kuriem ir pienākums ieguldīt šajās jomās.
Šeit arī nonākam pie budžeta. Jūs esat redzējis jaunā sabiedrisko mediju likuma uzmetumu. Kāds ir jūsu viedoklis par budžeta sadaļu?
Esmu izlasījis visu uzmetumu, tajā ir daudz pozitīvā, un es ceru, ka turpmākajā procesā to neizņems ārā. Bet kā vērotājs no malas, un tas ir tikai mans viedoklis, jo, protams, tas ir Latvijas ziņā – izlemt kā rīkoties, EBU nevar norādīt Latvijas valdībai vai sabiedrībai, ko darīt – kas mani uztrauc, tā ir budžeta sadaļa, kas ir ļoti neskaidra, – kā nodrošināt sabiedrisko mediju neatkarību. Šeit es domāju Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes iecelšanas kārtību, kā arī galvenā redaktora lomu. Arī tur ir neskaidrības, un, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai nākamo mēnešu laikā tās tiktu novērstas.
Veidi, kādos šādas padomes ieceļ, dažādās Eiropas valstīs ļoti atšķiras. Vai jūs redzat kādu vienu labāko modeli?
Nedomāju, ka ir tāds viens modelis. Eiropa ir pārāk daudzveidīga, tāpat arī mediju tirgus. Bet ir viens princips, kam, manuprāt, jābūt sabiedrisko mediju pamatā – šādām padomēm jābūt neatkarīgām, un sabiedrībai tās kā tādas arī jāuztver. Ja tās kļūst par instrumentu valdības rokās, politiķu rokās, tās zaudē jebkādu uzticamību, un tad Latvijas starptautiskā reputācija mediju neatkarības ziņā cietīs. Un tam ir sekas.
Tas paliek Latvijas ziņā – izvēlēties mehānismu –, bet, ja šos padomes locekļus uztvers kā saistītus ar kādu konkrētu vai vairākām partijām, esmu drošs, ka tas graus neatkarību.
Pat ja daļu padomes locekļu izraugās politiķi, tai būtu jābūt mazākajai daļai?
Vērtējot labo praksi citur – ja tik svarīgas, tik ietekmīgas padomes, un tā ir ietekmīga pat pēc Eiropas standartiem (padomes locekļiem dotās pilnvaras ir plašas, un es nesaku, ka tas ir slikti, bet, salīdzinoši – tā būs ietekmīga padome), un ja šādas padomes vairākumu izvirza politiķi vai arī šie locekļi ir kaut kā saistīti ar politiķiem, tas noteikti graus padomes uzticamību un neatkarību. Lai kā nebūtu bijis līdz šim, jaunais likums ir lieliska iespēja sakārtot sabiedrisko mediju sektoru – gan finansējuma, gan pārvaldības modeli.
Vai var minēt kādus piemērus, kā nodrošināt, ja ne pilnīgi pietiekamu - jo tas ir naudas jautājums -, bet vismaz stabilu un paredzamu sabiedrisko mediju budžetu, pie kura ik gadu nebūtu jāprasa vēl?
Budžeta stabilitāte ir ļoti svarīga. Ja medijam gadu no gada jāiet pie politiķiem ar izstieptu roku, tas atstāj psiholoģisko iespaidu. Ir virkne dažādu modeļu – var budžetu sasaistīt ar iekšzemes kopproduktu, ar inflāciju, ir gadījumi, kad budžetu izstrādā piecu vai pat septiņu gadu periodam, iezīmējot tā pieaugumu.
Sabiedriskā radio un televīzijas apvienošana, vai tas ir veids, kā sabiedriskos medijus finansiāli stiprināt?
Ja par Eiropu, lielākajā daļā valstu šie mediji ir apvienoti. Manuprāt, atlikušas kādas astoņas vai deviņas valstis, kur sabiedriskie mediji vēl ir nodalīti. Bet pagājušajā gadā Zviedrijā tika nolemts, ka zviedru radio un sabiedriskā televīzija paliks atsevišķi. Un tur tas strādā. Abi viņu sabiedriskie mediji ir stipri, ar augstiem uzticamības rādītājiem, cienīti. Bet lielākajā daļā valstu abi mediji ir apvienoti,
un jaunais fenomens ir iet pat soli tālāk, un dažās organizācijās vairs nav atsevišķa radio un televīzijas vadītāja, bet satura vadītājs, kurš atbild gan par televīziju, gan radio, gan digitālajām platformām.
Vairāk par to satraucas radio kolēģi, bet tā vienkārši ir; un ko es viņiem teiktu – ja kustība šādā virzienā notiek, ir dažādi drošības mehānismi, un es esmu redzējis organizācijas, kurās radio integritāte ir nosargāta.
Par Latvijā iecerēto sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus – tas ir kaut kas, ko es pats rosināju, vadot Īru sabiedrisko televīziju, kad mums bija nepieciešams papildu finansējums. Es toreiz teicu – mēs samazināsim savu daļu reklāmas tirgū, ja mums piešķirs vairāk naudas. Papildu finansējums ir atslēgas jautājums.
Kas mani uztrauc Latvijas gadījumā – jūs iziesiet no reklāmas tirgus, bet sabiedriskajiem medijiem, vismaz pagaidām, nav ieplānota pietiekama kompensācija, un tā ir problēma, 2021. gads jums būs smags.
Pievēršoties pavisam citai tēmai – EBU organizē Eirovīzijas dziesmu konkursu, un, ja runājam par izklaidi, kāda ir Eiropas situācija ar tirgus dalījumu un izklaides raidījumiem sabiedriskajos medijos?
Domāju, ļoti reti kur sabiedriskajiem medijiem ir pateikts, ka tie nedrīkst veidot izklaides raidījumus, es pat nevaru iedomāties, kur tā būtu. Eiropas Komisija ir skatījusi komerctelevīziju sūdzības, bet lēmums vienmēr ir bijis pārliecinoši sabiedrisko mediju pusē. Arī EBU vairākkārt ir iesaistījies, un ir izpratne, ka sabiedriskajiem medijiem ir jāveido arī izklaides programmas. Ja tos ierobežo tikai ziņu rāmī, sabiedriskie mediji tiek atrauti tiem skatītājiem, kam ziņas neinteresē, bet viņi taču arī maksā nodokļus! Ja paskatās, tad izklaides raidījumu daudzums sabiedriskajos medijos ir mazs, dominē ziņas, dokumentālas filmas un šāda veida saturs, tāpēc es tiešām neredzu problēmu. Tāda būtu vienīgi tad, ja sabiedriskie mediji pārlieku aizrautos ar izklaidi.
Runājot par politisko spiedienu uz sabiedriskajiem medijiem, kā ir attīstījusies kopējā situācija Eiropā? Mēs zinām, ka Polijā un Ungārijā sabiedriskie mediji praktiski ir pārtapuši par valsts medijiem.
Ir valstis, kur spēcīga politiskā ietekme ir acīmredzama, un mēs pret to iestājamies, mēs to izgaismojam, un šo valstu reputācija cieš. Kā jau minēju, uzskatu, ka
Latvija tiek uzskatīta par progresīvu, modernu jauno demokrātiju, kas attīstās, un Latvijai ir iespēja šajā ziņā rādīt piemēru, nevis izvēlēties šaubīgus ceļus, kas varētu ietekmēt valsts starptautisko reputāciju.
Kādi, jūsuprāt, ir iemesli šai negatīvajai tendencei? Vai daļēji tas varētu būt viltus ziņu vilnis, kas ļauj politiķiem teikt – mums jāpieskata, ko mediji stāsta, jo tie, iespējams, ir meli?
Domāju, ka viltus ziņu fenomens noteikti tiek politiski izmantots. Dažās valstīs viss kļūst par viltus ziņām, jebkādu sev veltītu kritiku politiķi pasludina par viltus ziņām. Šis termins tiek nepareizi lietots, pārāk bieži lietots, un tas ir bīstami. Dažu valstu valdības ir pārkāpušas savas pilnvaras un ne tikai attiecībā uz medijiem, bet arī, piemēram, uz tiesu sistēmu, tas ir redzams, bet šīs valstis uz Eiropas politiskās skatuves pamazām top izolētas.
Dažas Krievijas televīzijas arī ir EBU dalībvalstis. Vai ir kādas pazīmes, ka mediju situācija šajā valstī varētu uzlaboties?
Ko es vienmēr uz šo atbildu – manuprāt, dalība EBU dod iespēju televīziju vadītājiem no Eiropas valstīm, kur uz medijiem ir liels politiskais spiediens, redzēt arī labo praksi, parunāt ar kolēģiem. Tas dod arī iespēju mums ar viņiem runāt par neatkarību, nodrošināt iespējas mācīties, dot viņiem kaut kādu atskaites punktu. Man šāda mijiedarbība šķiet ieguvums visiem, un es domāju, ka tas tieši spēcina EBU, ka mums ir saikne ar mediju organizācijām visā Eiropā. Mēs varam savest cilvēkus kopā un ļaut viņiem dalīties pieredzē.
Paldies par šo sarunu!
Paldies jums!
