„Protams, tā nav kaut kāda šī brīža Latvijas politiķu vairākuma vai valdošās koalīcijas pēkšņa iniciatīva atmaigt mīlestībā pret Latvijas ebreju kopienu. Nebūsim naivi,” saka Ijabs.
Politologs norāda, ka šis ir jautājums par „nozīmīgu, ietekmīgu lobiju, kas, pirmkārt, saistīts ar Amerikas Savienoto Valstu kā Latvijas drošības garanta interesi par šo jautājumu”. Tā kā no pērnā gada marta drošības jautājumi mūsu reģionā kļuvuši aktuālāki, līdz ar to „viens otrs pie mums ir sasparojies un Ārlietu ministrijas vadībā šāda iniciatīva ir aizgājusi līdz tādai pakāpei, ka pat Nacionālā apvienība gatava par šo jautājumu diskutēt”.
Iniciatīvu par piecu ebreju īpašumu restitūciju vērtē kā „ļoti sakarīgu” un pieļauj, ka šoreiz diskusija var beigties ar pozitīvu rezultātu. Neesot arī pamata satraukties par prasību atgūt arī pārējos īpašumus, lai gan kopienas pārstāvji pauduši, ka to vēlētos.
Pašlaik restitūcijas jautājums nav tik daudz juridisks, cik politisks, piebilst politologs.
Viņš arī pieļauj iespēju, ka pēc ebreju īpašumu atdošanas arī citas organizācijas varētu vēlēties īpašumu restitūciju. „Tādi riski pastāv, bet tie nav lieli. Nu, labi, būs viena prāva. Bet politiskie jautājumi mums ir daudz svarīgāki par vienu vai otru māju,” saka Ijabs.
Līdzīgu risku pauž arī Saeimas deputāts Ņikita Ņikiforovs („Saskaņa”), kā piemēru minot Sarkanā Krusta jau iepriekš pausto vēlmi par īpašumu atgūšanu. „Tas ir mēģinājums atjaunot vēsturisku taisnīgumu, kas nevar būt vienpusējs, bet jābūt taisnīgumam visiem,” saka deputāts.
Par šo jautājumu būs jāspriež arī Saeimas komisijai, skatot ebreju īpašumu restitūcijas priekšlikumu. Ņikiforovs neprognozē, cik ilgi komisijai var nākties strādāt ar šo jautājumu, jo tas esot ne vien komplicēts, bet arī ar emocionālu raksturu.
