Vienlaikus šādi gadījumi aktualizē faktu, ka mūsu valstī nemaz nav kārtības, kā un kam tādās reizēs būtu jārīkojas.
Šī nav pirmā reize, kad izsoļu vietnē «E-bay» tiek piedāvāts dokuments ar Latvijas prezidentu Jāņa Čakstes, Gustava Zemgala un Alberta Kvieša zvērestiem būt uzticīgiem mūsu valstij. Jau pirms pusotra gada par to īpašnieks prasīja vairāk nekā 100 000 eiro. Nav zināms, vai toreiz it kā autentisko dokumentu izdevās pārdot, jo Latvijas Radio neizdevās sazināties ar tirgotāju ar segvārdu „itaska90”.
Dokumenta fotokopijās redzams mākslinieka zīmēts Latvijas ģerbonis, kā arī vairākas lappuses zvēresta teksta un prezidentu paraksti. Čakste, Zemgals un Kviesis katrs savas prezidentūras sākumā sola «turēt svētus un ievērot Latvijas Satversmi un likumus, kā arī pret visiem izturēties taisni un savus pienākumus izpildīt pēc labākās apziņas».
Latvijas Nacionālā arhīva vadītāja Māra Sprūdža Latvijas Radio sacīja, ka arhīvā šādu zvērestu nav. Taču nav arī padziļināti pētīts, vai tādi dokumenti pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tapuši.
„Visdrīzāk kāds kancelejas darbinieks 1940.gadā paņēma šo dokumentu uz mājam, un, dodoties trimdā, paņēma līdzi, ja tas tiešam oriģināls,” par dokumenta nonākšanu ārzemēs sprieda Sprūdža.
Pēc viņas teiktā, dokumentam vairāk ir reprezentatīvā vērtība, bet no Latvijas valsts viedokļa, ja tas ir oriģināls, tam būtu jāatrodas kādā no Latvijas muzejiem.
Sprūdža skaidroja, ka Latvijas pirmo prezidentu darba leģitimitāti apliecina citi dokumenti, kas ir arhīvā, piemēram, pavēles un rīkojumi.
Taču viņa uzsvēra, ka zvērestu autentiskumu būtu vērts pārbaudīt kaut vai mākslinieciskās vērtības dēļ. Turklāt, iespējams, juridiski varētu pierādīt, ka tie arvien ir valsts īpašums.
Citās domās ir bijušais Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos, Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda. Vēsturnieks uzskata – ja pat kāds muzejs to gribētu pirkt un viņš būtu lēmēju komisijā, naudu tam nepiešķirtu. Zvēresti varbūt ir mākslinieciski atraktīvi, bet tiem nav saturiskas nozīmes, ja salīdzina, piemēram, ar Satversmes pirmo variantu.
„Ja jūs man prasāt, es to nepirktu”, jo tam nav lielas vērtības, norādīja Zunda.
Viņš skaidroja, ka šis dokuments neaizpilda nekādu robu Latvijas vēsturē, „mēs neesam to 100 gadus meklējuši, ar aizturētu elpu domādami, vai dabūsim”.
„Ja es būtu kolekcionārs zvērestiem - mums ir septiņu prezidentu zvēresti - , nu tad es to nopirktu, bet ne par šādu naudu,” sacīja Zunda.
„Varbūt prezidenta kanceleja grib to nopirkt, [..] varbūt [eksprezidents] Guntis Ulmanis – viņš ir bagāts cilvēks - grib nopirkt un uzdāvināt muzejam, ja tas tiešām ir oriģināls,” sprieda Zunda.
Uzrunātie eksperti arī atzina, ka valstij beidzot būtu jānosaka kārtība, kā rīkoties reizēs, kad tirgū parādās iespējamas vēsturiskas vērtības.
Piemēram, pirms desmit gadiem pēc kultūras ministres iniciatīvas tika veidota īpaša komisija un piešķirti vairāki desmiti tūkstoši eiro, lai no Vācijas latvieša iegādātos divos koferos glabātus latviešu leģiona 15. divīzijas arhīva dokumentus. Kauju pavēles un citi dokumentu oriģināli ļāvuši detalizēti restaurēt kara laiku.
