“Kas gan tas par latvieti, kurš nesapņotu par savu stūrīti, kaktiņu zemes kaut kur pie dabas krūts,” teica “Ķirbīšu” māju saimnieks Edgars Dreimanis, kurš no Rīgas pārcēlies uz dzīvi Kārķu ciemā.
Dzīvojot un strādājot Rīgā, Edgaram bijis sapnis tikt tuvāk laukiem. Viņam vēl laimējies laikus nopirkt savu mājiņu no labiem saimniekiem un to labiekārtot. Izrādās, ka nemaz tik viegli pie īpašuma laukos nevar tikt. It kā jau tukšu māju netrūkst, bet tās nav atrodamas populārajos sludinājumu portālos.
Valkas novada Kārķu pagasta pārvaldes vadītājs Pēteris Pētersons apstiprināja: “Atšķiram to pašu Valkas novadu, visticamāk, neredzēsim nevienu viensētu, ko pārdod, bet, pabraukājot pa galveno, lielo šoseju, mēs redzam pa labi, kreisi vienu, otru māju, trešo māju.”
Ja jau mākleri uz šo pusi neskatās, Kārķu pagastā paši rīkojās, uzrunājot pamesto māju saimniekus. Īpašumus, kuriem dota “zaļā gaisma” pārdošanai, publicējuši populārajā vietnē “Facebook”, un, kā pastāstīja Pētersons, šobrīd visi četri īpašumi ir pārdoti.
Tas esot radījis pozitīvu ažiotāžu, un cilvēki arī paši braukājot pa pagastu un skatoties tukšās mājas. Vidējā cena par pamestu māju laukos esot apmēram 7000 eiro.
Tomēr ne viss ir tik rožaini, kā izskatās – pamestu graustu joprojām netrūkst, un īpašnieki nebūt nesteidzas no tiem tikt vaļā.
Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis skaidroja: “Problēma ir tā, ka īpašumi ir, bet daudzi nav tirgū. Lielie zemes īpašnieki, kas nopirkuši zemes kopā ar ēkām, nevēlas šīs ēkas pārdot tādēļ, ka baidās, ka atnāks rīdzinieks ar augstām vides prasībām un sāks protestēt, ka miglo laukus; labāk viņam ir “miers mājās”. Otrs – ir īpašumi, kuriem līdz galam nav nokārtoti īpašumu dokumenti dažādu iemeslu dēļ. Trešais – īpašnieki nav uz vietas: vai nu dzīvo Rīgā vai ārzemēs.”
Krauklis piebilda, ka esot arī tādi vietējie iedzīvotāji, kuri vēlas pārdot mājas par nesamērīgi augstu cenu. Piemēram, par ēku, kuras vērtība varētu būt 10 tūkstoši eiro, tiekot prasīti 50 tūkstoši.
Bet ko tad tajos Kārķos – pašā Latvijas nomalē – īsti darīt? Ne jau visi var strādāt attālināti, esot dziļos laukos. Arī skolas un bērnudārzi daudziem ir aktuāli.
“Šeit ir viens lielisks piemērs – mēbeļu ražošanas uzņēmums meklē kvalificētus galdniekus, kas spēj lasīt rasējumus, un dizainerus; šeit ražo preces priekš Eiropas, eksportējam. Tuvu sasniedzama Valka, Rūjiena, mazliet vairāk par pusstundu aizņems ceļš līdz Valmierai, un arī šajās pilsētās darba devēji aktīvi meklē jaunas darba rokas,” norādīja Pētersons.
Bet nav jau tik viegli pamest labiekārtotu dzīvi pilsētā un pārcelties uz laukiem, kad nezini, ko īsti te iesākt. Edgars dalījās ar savu pieredzi, kā pamazām sācis te visu iekārtot. Viņš atklāja, ka pirmajā gadā ģimene tikai atbraukusi vasarā un brīvdienās, lai atpūstos pēc darba. Pēc gada jau pamazām sākuši saprast, kādas ir vajadzības un kas jādara.
Edgara sieva meklējusi savu nodarbošanos laukos un sākusi mācīties par bitenieci. Un vienā dienā bites pašas atnākušas mājās pie jaunajiem saimniekiem
“Un pēkšņi šajā mājā laukakmeņu pamatos iespieto bites, un man kā pilsētniekam bija lielas izbailes. Zvanu, varbūt kādam pieder bites. Atbrauc kaimiņiene, kurai ir bites, viņa saka: nē, nē tās nav manas bites, tās ir tavas, tev tās vajadzēs! Saku: nē, mēs neesam gatavi. Bet notika tā, ka mums ir bišu strops, ko kaimiņi iedeva, un jau ievākta pirmā raža,” sacīja Edgars.
Protams, pamest ierasto dzīvi pilsētas mūros ne visiem būs viegli un pa kabatai, tomēr, neskatoties uz to, Latvijas lauki pamazām sāk atdzimt. Arī Kārķu ciemats nepaliek mazāks, pateicoties tieši ienācējiem. Pēdējā gada laikā te deklarējušies 25 cilvēki, kamēr vietējiem piedzimuši tikai četri mazuļi, bet desmit vietējie ļaudis aizgājuši mūžībā.
