"Camphill" kustības pamatprincips ir iekļaut sabiedrībā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, veidojot harmoniskas attiecības – kopīgi strādāt, rūpēties vienam par otru, mīlēt, piedot un svinēt svētkus. "Camphill" ciemati ir visā pasaulē, Latvijā to pirms 18 gadiem izveidoja Neimaņu ģimene, par pamatu ņemot Norvēģijā iegūtās zināšanas.
Tagad Neimaņi atgriezušies Norvēģijā, bet viņu iesāktais darbs tiek turpināts.
"Ja ir pavasaris – mēs sējam, ja vasara – ravējam un rūpējamies, lai būtu ziemai pārtika," stāsta "Camphill" nodibinājuma ,,Rožkalni” valdes priekšsēdētāja Ieva Zunda. "Ja rudens – vācam augļus, un ziemā braucam uz mežu gādāt malku. Ja nebūtu lauku sētas, ar to finansējumu, kas mums ir, mēs neizdzīvotu. Tāpēc darbs ir visu latviešu goda lieta, jo latvieši ir strādīga tauta, un
tas ir ekonomisks modelis, lai šie cilvēki nebūtu kā patērētāji, bet justos pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, kur viņi ir katram vajadzīgi un ar savu darbu vēl kādam noderīgi."
Katram ciemata iemītniekam ir savi pienākumi. Rita ar Mārtiņu šodien smalcina tējas. Tējas šeit ir lielā cieņā. Ritai vislabāk garšojot piparmētru.
Tējas, kompreses un uzlējumus "Rožkalnos'' liek lietā, lai visu gadu neslimotu. "Tā diemžēl ir – lielo farmāciju industriju atbalstīt nevaram," pasmej Ieva.
Saimniecībā ir arī pīles, zosis, vistas un tītari, kas katrs savā valodā izrāda satraukumu par ciemiņiem. Par vistu barošanu atbild Kārlis. Vistas esot čaklas dējējas – ik dienu izdēj 15 olas. Savukārt Andreja pienākumos ir rūpēties par siera rituļiem, kas gatavoti no pašu slauktā piena. Šeit top arī sviests, krējums, biezpiena sieriņi.
Saimniecības daļas vadītājs Arnis Zunda pastāstīja, ka pirms mēneša saņemts bioloģiskais sertifikātu ar zaļo lapiņu. "Tas [siers] ir no piena, ko gotiņas ēd pļavās, kur lauki nav 15 gadus dabūjuši nekādu ķīmiju, ēd dabīgu zāli, sienu un dabīgus graudus ziemā," viņš saka.
Šeit dzīvojošie cilvēki sevi pierādījuši kā spējīgi pastāvēt un sevi uzturēt, bet ciematam trūkst līdzekļu attīstīties un pieņemt vairāk iemītnieku.
Ir tikai divas ģimenes mājas, kas jau pilnas ar cilvēkiem, ir iecerēta trešā māja, bet uz valsts atbalstu nevar cerēt.
"Mums nauda jāmeklē pašiem," atzīst Ieva. "Liela daļa līdzekļu šai ciematā ir nākuši no Norvēģijas, Vācijas un citām zemēm, kā rezultātā mums jālūkojas ārpus Latvijas. Manuprāt nav īsti godīgi, ka ārzemes ziedo, lai mēs te varētu būt, un mums par to vēl ir jāmaksā valstij nodokļi."
Ciematā dzīvo jaunieši ar īpašām vajadzībām, kas pabeiguši skolu, bet tālāku perspektīvu viņiem nav. Nodrošināt kvalitatīvu dzīvi ar valsts pensiju nav iespējams, palīdz atbalsts no pašvaldībām un ziedojumi no Ziemeļu reģiona "Camphill" asociācijas. Bet svarīgākais ir tas, ka viņu ikdiena ir piepildīta – ir darbs, ir sadzīve un svētki, un atliek tikai vēlēties, lai Latvijā šis ciemats tā arī nepaliktu vienīgais, kur cilvēkiem tiek nodrošināta pilnvērtīga dzīve lauku vidē.
