Panorāma

Bogdans Klihs: Ikviens amerikāņu karavīrs Polijai ir izšķirīgs

Panorāma

Saules paneļi – nākamais solis pēc mājas siltināšanas

Kauns atzīt alkoholismu kavē ārstēšanu

Dzintris Kolāts: Problēma ir pārspīlētajā kaunā par alkoholismu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Alkoholisms ir viena no tām slimībām, kas nepadodas ārstēšanai, ja pats slimnieks to neatzīst – to uzsver atkarību speciālisti un psihiatri. To, ka pašiem, tuviniekiem vai draugiem, arī kolēģiem ir atkarības, nereti izvēlamies neredzēt un nerunāt, jo ir kauns. Sabiedrisko mediju pētījumā par alkoholisma postu Latvijā “Zeme, kur dzer” Dzintris Kolāts uzsvēra – problēma ir pārspīlētajā kaunā par alkoholismu.

Dzintris Kolāts: Problēma ir pārspīlētajā kaunā par alkoholismu
00:00 / 05:18
Lejuplādēt

Problēmas apzināšanās un atzīšana ir svarīgs solis ārstēšanā. “Kad atzīsi un izrunāsies, paliks vieglāk,” tā saka arī bijušais kolēģis Dzintris Kolāts. Viņš ir viens no nedaudziem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, kurš atklāti spēj runāt par savu alkoholiķa pieredzi un cīņu ar dzeršanu. Latvijas Televīzija pie Kolāta viesojās Kuivižos, kur viņš apsaimnieko piejūras Randu pļavas.

Dzintra piemājas pļavas ir aizsnigušas. Pēc aizsargājamo Randu pļavu, kas aizaug ar niedrēm, izstaigāšanas Dzintris aicina apsēsties uz sarunu pie ugunskura. Savas dienas bijušais Latvijas Radio vadītājs vada kā aizrautīgs ceļotājs. Viņš raksta grāmatas un reizēm dodas pārgājienos gan pa tuvējo apkaimi, gan uz tālām zemēm ved tūristus.

Viņš ir aizņemts, un tas ir svarīgi, jo tad ik mirklis nav jāpavada, apzinoties, ka esi alkoholiķis.

Dzintris Kolāts
Dzintris Kolāts

"Es neesmu nekāds labs ģimenes cilvēks nekad bijis un tā… Vienīgais, – ja es jutu, ka vairs nevadu dzīvi, es dzēru ārpusē. Ļoti minimāli mājās. Es aizgāju prom, īrēju dzīvoklīti un dzīroju ar savu dēmonu. Ir dažādas ampulas, tad ir tās pūšļotājtantiņas. Jā, ir psihoterapija. Ir anonīmie alkoholiķi… Vēl dažādas metodes – hipnoze, adatas ausīs, lāzers vēnā…" stāstīja Dzintris.

To visu, lai atbrīvotos no pārmērīgas dzeršanas, viņš izmēģinājis pēdējo 30 gadu laikā. Ilgāki skaidrības periodi bijuši divreiz, pirmais uz 10 gadiem.

"Es jau biju direktors Radio. Es atceros, es baigi apvainojos uz Rubeni Ojāru, kurš tobrīd bija [Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu] padomes priekšsēdētājs un skaļi, visiem dzirdot, man uzbrēca, kad tu vienreiz beigsi dzert?" atcerējās Dzintris.

Ar šodienas acīm viņš uzskata, ka tas bija pareizi – pateikt taisnību acīs. Dzintris vairs nestrādā algotā darbā, ir pašnodarbinātais. Viņš godīgi atzīst, ka pēdējo 10 gadu laikā vienreiz tomēr nenoturējās.

"Jābūt ļoti godīgam, kaut kad vienu reizi pirms diviem gadiem es izdzēru divas pudeles alus. Daudzi domās, nu, muļķības, ko viņš tur runā. Ir nu gan par ko televīzijā stāstīt. Protams, var visādi vērtēt, bet tas bija signāls.

Problēma nav pašā atkarībā, bet šajā pārspīlētajā kaunā.

Izrunāsies, paliks vieglāk kaut kādā mērā. Atzīt vismaz, ka man ir problēma. Ja tu neatzīsi, tad viss tāpat turpināsies. Žēl tikai, ka nu dažs arī tā līdz sava mūža beigām to neaptver," stāstīja Dzintris.

Tieši slimības slēpšana, kauns un nespēja pašam atzīties, pēc speciālistu domām, ir šķērslis problēmas risināšanai. Tā skaidroja arī psihiatrijas un narkoloģijas centra "Veldre" vadītājs Māris Taube.

"Tā drīzāk ir pašu cilvēku, pašas slimības sastāvdaļa, ka – ''es to problēmu neatzīstu. Tiešām pa īstam es uzskatu, ka tas tā nav. Nē, man nav problēma. Es varu nedzert, jūs man te tikai visi piesienaties''," slimību raksturoja Taube.

Psihiatrs uzsvēra, ka kauns atzīt savas problēmas nepiemīt tikai alkoholiķiem. Tas vērojams sabiedrībā kopumā – jo sevišķi gados vecākiem cilvēkiem ir bail uzticēties citiem. "Mēs esam noslēgti, baidāmies par kaut kādām lietām runāt. Mēs arī esam tādi drusku saspringuši, saspīlētās attiecības.

Mēs neuzticamies cilvēkiem. Ir tā sajūta, ka mūs apmānīs, nodos vai citam pastāstīs," stāstīja Taube.

"Nav tas patīkami, ja kaut kur sociālajos tīklos vai kaut kur kāds uzbrēc, bet jāpārdzīvo tas īsais rūgtums un jādzīvo tālāk. Ir bijis tā, kā bijis. Redziet, es esmu to atzinis – vai ir noticis kaut kas briesmīgs?" uzsvēra Dzintris.

Dzintris Kolāts
Dzintris Kolāts

Cilvēki pazīst un zina daudzus, kam ir atkarību problēmas, bet, kā uzskata antropoloģe Aivita Putniņa, ir pārsteidzoši maz zināšanu par to, kas īsti ir alkoholisms un kā tas darbojas.

"Alkohols vairāk tiek skatīts kā tāda morāla lieta – ka cilvēks tagad dzer, un tas ir slikti. Tāda melns/balts dimensija," stāstīja antropoloģe.

Viņa moralizēšanu saista ar padomju laikiem, kas neļāva alkoholismu uztvert kā veselības problēmu.

"Tā slēpšana un atbalstīšana ir līdzatkarības uzvedība. Tā nav kaut kāda mūsu kauna tradīcija, bet tāda uzvedība – kā reaģējam uz šiem faktoriem," sacīja Putniņa.

To, ka par alkoholismu daudzi nav gatavi atklāti runāt, apliecinājis arī nesen veiktais pētījums, kur sievietes vecumā virs 50 gadiem stāstījušas par pieredzēto vardarbību un alkoholismu ģimenē.

"Viņas pat nerunāja par šo vardarbības un alkoholisma līdzatkarību kā par problēmu, bet visas teica vārdus "to", "tas"," norādīja Putniņa.

Tā ir arī savstarpējās neuzticēšanās problēma, un šī neuzticēšanās, kas mazāk izteikta Centrālās un Ziemeļeiropas valstīm, bet vairāk izplatīta pie mums, ir šķērslis, lai problēmas postu mazinātu. Tomēr, kā norāda speciālisti, mazliet cita situācija ir jauniešu vidū. Viņi ir atvērtāki un gatavi runāt par problēmām, tostarp par pašu vai tuvinieku atkarību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti