Pieminēšana un atcerēšanās ir tas solis, kas mums vajadzīgs nākotnei,” intervijā saka režisore.
Kā zināms, no Latvijas 1941. gada 14.jūnijā tika deportēti uz Padomju Savienības iekšzemes apgabaliem 15 424 cilvēki, no kuriem tikai nelielai daļai pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties.
Lai pieminētu un godinātu komunistiskā genocīda upuru piemiņu, 14. jūnijs un 25. marts ar likumu ir noteiktas kā atceres dienas. Jau vairāk nekā 20 gadus šajos datumos valsts karogs ir sēru noformējumā un visā valstī norisinās piemiņas pasākumi.
Uzskatu, ka mums ir pārāk daudz sēru dienu, Dzintra Geka intervijā nosauc par tumsonību.
Saprotams, ka daļa sabiedrības vēlas tikai izklaides, ieelpot „spaisu”, izklaidēties un aizmirst pagātni,” saka Geka, stāstot par to, ka pēdējo gadu laikā ir daudz aicināta uz skolām. Skolas un pašvaldības ir iegādājušās „Sibīrijas bērnu” filmas.
Režisore norāda, ka jaunieši un bērni patiesi ieinteresējas par Latvijas vēstures traģiskajām lapaspusēm, kad viņiem par tām izstāsta.
Pēdējos divus gadus interese ir palielinājusies. To es tiešām redzu, kā tas notiek skolās,” apgalvo Geka.
Kā iepriekš vēstīts, Latvijas Televīzijā 14.jūnijā pirmizrādi piedzīvos režisores Dzintras Gekas dokumentālā filma "Kur palika tēvi?", kas vēsta par uz Sibīriju izsūtīto cilvēku skarbo dzīvi.
Šī filma tapusi trīs gadu laikā, bet materiāli vākti daudz ilgāk. Geka stāsta, ka ir intervēti 740 Sibīrijas bērni. Viņi visi stāsta, ka pēdējo reizi redzējuši savu tēvu Torņakalna stacijā 1941. gada 14. jūnijā.
