„Pats pirmais tilts bija ar vienu braukšanas joslu, ar vienu sliežu ceļu, un tur vēl plata vieta gan gājējiem, gan zirgu pajūgiem, bet dzelzceļam viņš par švaku bija palicis, pašu pirmo dzelzceļa tiltu pār Daugavu raksturo Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja vecākais izstāžu organizators Toms Altbergs.
Latvijas teritorijā vilcieni kursēja jau 11 gadus pirms Dzelzceļa tilta uzcelšanas.
Pirmo tiltu pār Daugavu uzcēla 1872. gada nogalē kā Rīgas - Bolderājas dzelzceļa līnijas tiltu. Taču gadiem ejot, tas vairs neatbilda laikmeta prasībām – pieauga noslodze, un arī citi parametri neatbilda arvien pieaugušai dzelzceļa satiksmei - bija nepieciešams tilts ar divvirzienu kustību, tātad ar diviem sliežu ceļiem, kur var braukt divi vilcieni vienlaicīgi divos virzienos. Un tā 20.gadsimta sākumā sāka likt pamatus tagadējam Dzelzceļa tiltam, kuru pabeidza būvēt 1914. gadā.
„Pirmajā pasaules karā cieta abi tilti un tobrīd tajā situācijā faktiski abus vēl var saukt par dzelzceļa tiltiem, jo jaunais bija tikko uzcelts un bija satiksme atklāta, un vecais tilts vēl arī bija ar sliedēm, un pēc pirmās viņa sagraušanas vai daļējas dažu kopņu sagraušanas vispirms atjaunoja veco tiltu un daļa vilcienu brauca pa veco tiltu, bet pēc tam tika izmantots tikai jaunais dzelzceļa tilts,” stāsta Altbergs.
Veco dzelzceļa tiltu pilnība nopostīja Otrā pasaules kara nogalē un pēc tam to vairs neatjaunoja. Taču labāk neklājās arī jaunajam tiltam, kuru gandrīz pilnībā uzspridzināja 1944. gadā - no tilta palika pāri vien daži balsti un metāla daļas.
„Tie arī kalpoja par pamatu šī brīža tilta jaunbūvei vai arī atjaunošanai - tas ir strīdīgs jautājums, tika atsevišķs projekts radīts, jo šīs kopnes, kas ir šobrīd, tikai vizuāli atgādina senās kopnes, viņas ir daudz masīvākas un arī, protams, spēj izturēt lielāku slodzi, kāda ir 1914. gada tiltam. Jo lokomotīvju svars, vilcienu svars, ir pieaudzis. Un tikai 1950. gadā, tātad sešus gadus pēc tam, kad Rīgā tika izbeigta karadarbība, šis šobrīd eksistējošais tilts tika atklāts un nodots vispārīgai lietošanai,” skaidro Altbergs.
No tilta pirmās atklāšanas dienas 1914. gadā ir palikušas vairākas vizuālas liecības - fotoattēli ar sālsmaizi, grezni metāla šķīvji un pat izšūti dvieļi:
„Dvielis, kā vismaz rakstīts te aprakstā, ar precīzu gadu un tilta attēlu, tas viss tika svinīgi noformēts. Šī ir tā iesvētīšanas vieta, starp citu, vietu aizvien var atrast, tas ir viens no, es tagad nepateikšu precīzi, A vai B tunelis, kas ir Rīgas Centrālās stacijas apakšā, kur ir daudz veikali un ēstuves - tur arī viss notika, to skaitā tilta un pašas stacijas iesvētīšana.”
Dzelzceļa tilts nav uzskatāms kā atsevišķa vienība, bet gan kā daļa no Rīgas dzelzceļa mezgla rekonstrukcijas plāna, kas sākts jau 1902. gadā. Tajā ietilpst vairāki pārvadi - Lāčplēša ielas pārvads jeb viadukts, Dzirnavu ielas viadukts, Gogoļa ielas viadukts, un arī tālāk līdz tiltam bija tālāki viadukti, - tie visi un arī Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija - tas ir saistīts ar tiltu vienā kompleksā.
Padomju laikos, kā norāda Toms Altbergs, tiltus uzskatīja par īpaši stratēģiskiem un slepeniem objektiem, un, tos fotografējot, varēja iekļūt lielās nepatikšanās. Taču mūsdienās ikviens var iemūžināt izgaismoto Dzelzceļa tiltu tumšajos Rīgas vakaros.
